Par pieaugšanu, uzticību, brīvību un studijām Latvijā un Islandē sarunājāmies ar Agireiri universitātes sociālo zinātņu maģistranti Aiju Burdikovu, kuras studiju tēma tieši saistīta ar migrāciju. Viņas skatījumā dzīve Islandes ziemeļu lielākajā pilsētā pievelk ar cilvēkam piemēroto ritmu un vienlīdzīgu, draudzīgu attieksmi, kas ir daudz labvēlīgāka vide dzīvei un attīstībai. Lai gan šķiet, ka Aija palikusi Islandē nejauši un nejūtas droša par nākotnes plāniem, viņas dotais salīdzinājums starp abām valstīm, noved pie vairāk vai mazāk skaidriem secinājumiem par to, ko, iespējams, Latvijā vajadzētu darīt savādāk.

Atrast saikni

Intervija ar Aiju Burdikovu

Ilva Skulte

Aija Burdikova:

Es vispār uz šejieni atbraucu kā apmaiņas students no Latvijas Kultūras akadēmijas. Tad izdomāju palikt uz diviem semestriem. Pēc tam atradu darbu vasarai. Tad izdomāju palikt uz trešo semestri. Vēlāk atgriezos Latvijā, lai pabeigtu bakalaura programmu, bet uzreiz pēc tam saņēmu uzaicinājumu atkal pastrādāt pa vasaru šeit. Tā nu es atbraucu pagājušogad jūlija sākumā, strādāju pa vasaru, līdz radās iespēja pabūt praksē Agireiri universitātē, bet janvārī es jau sāku studijas maģistrantūrā.

Vai mācies islandiešu valodā?

Oficiāli viss ir islandiski, bet vairāk vai mazāk viss notiek angliski. Trešajā semestrī gan jau reiz ņēmu vienu kursu islandiešu valodā (lekcijas bija islandiski, ko nesapratu, grāmata – angliski un eksāmenu man arī atļāva beigās rakstīt angliski), un arī tagad būs viens jāņem… Tikt galā var, bet nav viegli. Šajā priekšmetā man būs daudz grupu darbi, un, iespējams, neviens negribēs ar mani būt vienā grupā.

 

Kāda ir islandiešu studentu attieksme pret tevi?

Īpašas attieksmes nav, bet es zinu, ka nespēju rakstīt islandiešu valodā akadēmiskā līmenī un tāpēc domāju, ka te varētu būt problēma. Arī man.

 

Kādas ir galvenās atšķirības augstskolas studijās Latvijā un šeit, Islandē?

Nezinu, vai esat bijuši Kultūras akadēmijā. Man dažos kabinetos tur bija tāda kā klaustrofobija – divās rindās soli un viss… Ir vieta desmit studentiem, bet mēs esam piecpadsmit. Tev vienkārši pat gaisa nav. Te visas telpas ir plašas un gaišas. Arī pasniedzēji – varbūt ne visi – paši ierosina nākt ar saviem jautājumiem vai kā citādi piedāvā palīdzību. Latvijā nebija tādas individuālas attieksmes.

 

Kā tev liekas – vai to nosaka kultūra vai vide?

Man liekas, ka tas varētu būt saistīts ar kultūru. Te pasniedzēji ir ar studentiem vienā līmenī. Var just, ka viņu mērķis ir mācīt, bet mūsējais – kaut ko iemācīties. Dažreiz Latvijā tā nav. Nezinu, varbūt tas ir saistīts ar to, ka pasniedzēji saņem mazāku algu, un viņiem tādēļ ir mazāka motivācija. Zinu arī, ka akadēmijā neviens pasniedzējs nestrādāja tikai akadēmijā pilnu laiku un viss, ka viņam nebūtu nekādu citu darbu. Latvijā nav tā, ka pasniedzējs varētu koncentrēties tikai uz pasniegšanu.

 

Bet varbūt Agireiri ir mazāka pilsēta, tādēļ šeit gluži vienkārši ir lēnāks dzīves stils?

Tas arī, jā. Bet te arī pietiek interesantu lietu. Tas tomēr atkarīgs no paša attieksmes.

 

Ko Tu dari brīvajā laikā?

Eju uz baseinu, pastaigājos, apciemoju draugus.

 

Ir jau islandiešu draugi?

Jā. Latviešu draugu nav. Pazīstu pāris latviešu sievietes, bet latviešu draugu īsti nav. Pazīstu arī daudz ārzemnieku. Bet draugi man vairāk ir islandieši. Iepazinos ar viņiem dažādi. Kādreiz domāju, ka, ja jau tik ilgi būšu universitātē, draugi man arī būs no turienes, taču tā gluži nav. Īstenībā dabūt draugus šeit ārzemniekiem ir diezgan grūti. Jo pilsēta ir samērā maza, un lielākā daļa cilvēku ir no šejienes. Viņiem ir savi radu loki un draugu loki. Ne vienmēr viņi ir ieinteresēti, vai arī nav laika. Un apmaiņas studenti šeit ir kādus pāris mēnešus un aizbrauc – ja uz mani skatās kā uz apmaiņas studenti, tad cilvēki varbūt negrib ieguldīt laiku. Draugus ieguvu sagadīšanās dēļ.

 

Kādas ir Tavas attiecības ar cilvēkiem, kurus atstāji Latvijā? Vai ar viņiem emocionālās saites nav zudušas?

 Šādā veidā ļoti labi izsijājās, kuri ir ļoti labi draugi, un kuri nav īpaši draugi. Ir cilvēki, ar kuriem sazinos reizi sešos mēnešos, bet zinu, ka ar viņiem man kontakts nepazudīs, pat ja mēs gadu nesazināsimies, ir citi, ar kuriem sazinies reizi nedēļā, un tas nemaina draudzību, nav zuduma. Bet ar citiem – es aizbraucu, un punkts.

 

Bet vai tā Latvijas “aizmugure” ir svarīga?

Droši vien, ka ir, bet es neteiktu, ka ļoti. Tas tādēļ, ka jau iepriekš citur dzīvojusi ārzemēs. Varbūt drīzāk ģimenes piesaiste Latvijai ir svarīga, ne tik daudz draugi.

 

Kā vecāki skatās uz Tavu dzīvi prom no Latvijas?

Viņiem nav pretenziju, jo man ir divas māsīcas un māsa – visas vecākas un visas aizbrauca jau pirms manis.

 

Studēt?

Māsa aizbrauca studēt uz Lielbritāniju un neatgriezās. Tad man ir māsīca, kas arī aizbrauca ar plānu studēt un arī neatgriezās, un neatgriezīsies, un tad man ir otra māsīca, kas aizbrauca mīlestības vadīta, un nokļuva universitātē – arī viņa neatgriezīsies. Es vēl neesmu tik stabili šeit, bet… Latvijā sevi neredzu.

 

Kāpēc tā? Vai problēma ir Latvijā?

Varbūt ne Latvijā. Varbūt problēma ir Rīgā, kas ir vienīgā pilsēta, kur Latvijā esmu dzīvojusi. Tur esmu pieradusi vienmēr rēķināties ar stundu, lai kaut kur nonāktu. Šeit es desmit minūšu gājienā nokļūstu visur, kur vēlos nokļūt. Te saprotu, cik daudz laika - divpadsmit gadus skolā, tad apmēram četrus gadus akadēmijā - esmu pavadījusi transportā! Stunda vienā un otrā virzienā – tas ir divas stundas dienā. To šeit ietaupu. Šāds faktors vien man nozīmē ļoti daudz. Rīgā visi kaut kur skrien – stresā, panikā, kavējot. Šeit tādas lietas gadās ļoti reti.

 

Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni saistībā ar karjeru un ģimeni?

Plāns ir pabeigt universitāti un tad skatīties, kādas ir manas iespējas un kādas būs manas vēlmes pēc pusotra gada. Jo arī šeit tas darba tirgus nav tik liels, bet zinu arī, ka negribētu dzīvot Reikjavīkā – tā arī ir par lielu. Esmu tur bijusi daudzreiz. Vispār bez Rīgas gadu esmu dzīvojusi Stokholmā un Londonā, un sapratu, ka tuvākajā laikā neesmu gatava dzīvot lielpilsētā.

 

Saprotu, ka Tavas akadēmiskās intereses pasaka, ka Tu arī nebūtu gluži gatava visu dzīvi strādāt botāniskajā dārzā kā tagad, bet drīzāk Tevi interesē darbs ar cilvēkiem un sabiedrība.

Man vēl nav skaidrības par karjeras plāniem. Neesmu izpētījusi iespējas. Akadēmijā studēju kultūras sakarus ar Ziemeļvalstīm, vairāk Norvēģiju un Zviedriju. Proti šīs valodas, tādēļ man Zviedrijā un Norvēģijā atrast darbu un pārcelties uz dzīvi būtu vieglāk nekā šeit, bet vienalga – es esmu šeit.

 

Tad jau arī islandiešu valodu iemācīties bija vieglāk…

It kā jā, tomēr gadās, ka tieši tādēļ es jaucu valodas – norvēģu vārdus starp islandiešu vārdiem. It kā abas valodas cēlušās no vienas valodas, tomēr islandiešu ir grūtāka.

 

Kas tad Islandē ir tas, kas Tevi pievelk?

Plašums. Latvijā man tuvs bija mežs, dzīvoju Berģos. Bet šeit – paskaties pa logu un tāds plašums! Reiz uz Zviedriju braucu ar lielām cerībām, bet - varbūt problēma bija tā, ka tur paliku lielpilsētās – tā mani nepievilka. Arī Norvēģijā – iespējas bija, bet palikt negribējās. Lai gan man tur ir radi un paziņas, kas palīdzētu – šeit tā nav. Palikt šeit ir ļoti neloģisks lēmums, bet tā tas ir bijis ļoti daudziem ārzemniekiem, ko šeit pazīstu. It īpaši šajā pilsētā kaut kas pievilina. Te pat nekā nav, ko parādīt. Bet tad, kad dzīvo, saproti, ka Tev ar to pietiek.

 

Varbūt tā ir tā cilvēku attieksme?

Varbūt. Veikalos pārsvarā strādā jauni cilvēki, Latvijā – veci. Nezinu, kādas ir iespējas, un kādas – izvēles. Šeit cilvēki dažreiz nāk pretī un sveicina.

 

Kā ir ar baltajām naktīm un melnajām dienām?

Garlaicīgi. Bet pie tā var pierast – vajag tikai rullējamos aizkarus un ziemā – iedegt gaismas. Neparocīgi liekas, bet pierod. Pirmo ziemu man nelikās grūti, bet pāgājušoziem bija maz sniega, tādēļ tumsu pārciest bija grūtāk. Jā, tas tomēr ir grūtākais. Latvijā, kad ir Jāņi, tu zini, ka tā ir visīsākā nakts, un tad viss paliks tumšāks.

 

Tu ieminējies par Jāņiem. Vai ir kādas latviešu tradīcijas, ko es parādījusi saviem islandiešu draugiem?

18. novembrī man bija mazas vakariņas kopā ar vēl vienu apmaiņas studenti. Un tad te mēdz būt tāds pasākums kā internacionālā virtuve, kad mākslas galerijās visi var nākt un cienāties ar nacionāliem  ēdieniem. Reiz mēs tur arī ar linu galdautu un dzintaru kopā prezentējām latviešu ēdienus.

 

Kā islandiešiem garšoja?

Mums bija zirņi ar speķi. Tas varbūt ir mazliet par smagu… Daudziem garšoja, bet tā bija neierasta lieta.

 

Kā Tu izjūti imigrantu daudzumu Agireiri? To šobrīd kļūstot vairāk…

Šobrīd darbā esmu vienīgā ārzemniece. Bet sieviešu kafijas dzērāju grupiņā esam visas ārzemnieces.

 

Tu arī studē migrācijas tēmu. Un vai tas nav dīvaini to darīt šeit – mazā pilsētiņā. Kā vari par migrāciju runāt no studiju skatupunkta?

Interesantākais ir tas, ka man šeit pagaidām ir bijis tikai viens kurss tādā nozīmē, kā ierasts Latvijā. Viss pārējais ir patstāvīgais darbs – pats sēdi, lasi, pēti. Pašam viss jāmeklē. Latvijā ir tik daudz priekšmetu, un tādēļ modelis ar lekcijām un papildus lasīšanu laikam ir vienīgā izeja. Šeit ir bijis tā, ka pašam viss jāmeklē, jāatrod un jāsasaista. Pagājušajā semestrī man bija tikai viens priekšmets un tad pilnīgā paškontrolē – jāatrod pašai un jāizlasa tas, ko vēlos apgūt. Manā maģistra programmā viss balstās patstāvīgā lasīšanā. Gala rezultātā man ir jāuzraksta divi zinātniski raksti. Pirms programmas uzsākšanas man bija jāraksta maģistra darba pieteikums un programma – kur un kad piedalīšos konferencēs un publicēšu savus rakstus.

 

Tad jau nevari arī aizrauties ar darbu.

Jā, un man ir maz pieredzes, bet, lai sagatavotu rakstu, arī daudz laika jāpatērē.

 

Un tas Tev patīk labāk nekā Latvijā stresot un rauties pušu starp dažādiem kursiem?

Latvijā mums patiešām bija daudz kursu, piemēram, “Filozofija I” un “Filozofija II”. Un ko es no tiem visiem kursiem atceros? Neatceros neko. Filozofija ir daudzu lietu pamatā, bet visam tiek tik ātri skriets cauri, ka tu atceries varbūt filozofu vārdus un vienu vārdu par dažiem no tiem filozofiem. Eksāmenā tu vienkārši atceries vārds vārdā, kā tev pasniedzējs ir teicis - tāds ir labākais veids, kā dabūt labu vērtējumu, un puse sēž ar špikeriem zem svārkiem. Pēc dzīves šeit tas liekas kā nepieauguša cilvēka darbība. Kad aizbraucu uz Latviju, lai pabeigtu bakalaura darbu, un bija jāaiziet uz pāris eksāmeniem arī, redzēju pieaugušus cilvēkus ar špikeriem, un tas likās kaut kā nenopietni…

 

Varbūt tas tik tiešām ir pieaugšanas jautājums. Tu piepeši biji pieaugusi, dzīvojot patstāvīgi.

Nezinu.

 

Vai izejot šīm atšķirīgajām mācību metodēm cauri, jūties pārāka par saviem Latvijas vienaudžiem?

Nē. Vienkārši šobrīd redzu lielāku jēgu censties izlasīt un tiešām saprast, nevis izlasīt un iegaumēt, un atrakstīt skolotājam, ko es no viņa paša biju iepriekš dzirdējusi vai kaut kur lasījusi. Rakstīt bakalaura darbu man likās ļoti grūti, jo nešķita, ka pēc visiem studiju kursiem esmu gatava patstāvīgam darbam. Vairāk biju praktizējusi iegaumēšanu. Vai mācību mērķis ir dabūt labu atzīmi, nošpikojot, vai drīzāk izprast un domāt. Man liekas, ka Latvijā vispār nebija balanss starp analizēšanu un iegaumēšanu. Vairāk bija jāiegaumē, un tad ir jāraksta bakalaura darbs, un tu vispār neproti analizēt.

 

Vai studijas šeit ir bez maksas?

Skaitās bezmaksas, bet ir reģistrācijas maksas. Tā ir diezgan liela – agrāk bija 500 EUR gadā, tagad 750 EUR, jo kurss ir mainījies.

 

Vai darba vietā izjūti to, ka nav īsti izjūtams, kas ir augstākstāvošs, kas nē?

Neizjūtu to ne darba vietā, ne universitātē. Protams, priekšnieks pasaka, kas jādara. Bet tas ir konstruktīvi. Universitātē, savukārt, ir darbinieku galds, un pie tā apkopēji sēž kopā ar rektoru un pļāpā ar pasniedzējiem. Latvijā tā nav. Lai gan arī akadēmijā bija daudzi pasniedzēji, kas bija līdzīgi kā šeit. Nav tā, ka es tikai negatīvi to vērtēju. Latvijā attieksme ir ļoti dīvaina. Es iestājos akadēmijā ar trīs gadu pauzi un biju vecākā, un arī mani kursabiedri attiecās pret mani īpaši. Šeit visiem ir vairāk trīsdesmit kā divdesmit gadi. Viņiem ir ģimene un bērni jau sen. Man ir viena ļoti laba paziņa, kas studē, un viņai ir sešdesmit gadu.

 

Kas vispār jāievēro sadzīvē? Kam tu pievērs vislielāko uzmanību?

Ēdienam. Tas ir dārgi, un varbūt mazāk jāuzmanās, kad strādāju, bet, kad universitātē, tad gan. Savukārt – tas varbūt uz mani mazāk attiecas – bet zinu, ka elektrība un apkure ir ļoti lēta. Pārtikai aiziet visvairāk naudas.

 

Un darbs? Vai Tev patīk strādāt Botāniskajā dārzā?

Mana ģimene ir dārznieki – mans vecaistēvs, tagad mana tante, un arī es no bērnības esmu iesaistīta visādos dārza darbos. Te puķu ir maz, tādēļ darbs botāniskā dārzā aizvieto man iztrūkstošo. Islandiešiem, ko pazīstu, ir katram savs augs, par ko viņi rūpējas, bet tomēr Latvijā tā čubināšanās ir raksturīgāka, un visos svētkos ar puķēm…

 

Vai latviešu darba tikums ir līdzīgs islandiešu?

Nezinu, vai tas ir līdzīgi, bet zinu dažus islandiešus, kas vienkārši nevar paņemt brīvdienu. Tomēr nezinu, vai tas ir darba tikums.

 

Un jaunieši?

Šeit ir tāda dīvaina lieta, kas saucās darba skola. Tai var pieteikties no 9. – 10. klases. Mums arī botāniskajā dārzā ir pāris jauniešu.

 

Un kā islandiešu jaunieši izklaidējas?

Oi, labi, ka neesmu islandiešu jaunietis. Man liekas, ka tas ir ļoti alkoholizēti. Šeit tas ir tipiski – visi iedzer mājās, un tad tikai ap vieniem naktī iet ārā izklaidēties. Un viss pasākums ir no vieniem līdz četriem.

 

Vai Islandē var staigāt pa ielu ar alus pudeli rokā?

Oficiāli nē, bet, piemēram, kad pirmajā semestrī mums bija studentu diena, daudzi studenti bija centrālajā laukumā ar pudelēm rokā, bet policija brauca garām un pīpināja. Nevienu neaizturēja.

 

Un kāda ir attieksme pret policiju? Latvijā tā ir tāda negatīva.

Man ir ieaudzināta saraustīšanās no policijas, man liekas, ka vietējiem cilvēkiem tā nav. Latvijā mēs pārāk baidāmies no soda. Ja neesi disciplinēts – sods. Un tu dzīvo bailēs no soda.

 

Kā Tu domā, kādēļ tad Latvijā mēs nevaram atbrīvoties no šīm bailēm? Ka pārkāpsim rāmjus, un nāksies atbildēt?

Tādēļ, ka esam tā audzināti. Arī es esmu tā audzināta, tādēļ baidos arī šeit. Varbūt tas kādreiz mainīsies, bet varbūt nemainīsies nekad.

 

Šķiet, ka visa mūsu saruna noved pie atziņas, ka islandiešu audzināšana ir ar lielāku uzticēšanos katram pašam, tāda ir izglītības sistēma, un tāda ir dzīve uz ielas. Varbūt vienkārši jāuzticas, un tad arī mums būs tas, kas šeit tik ļoti lec acīs – lielākā brīvības pakāpe?

Es tieši tagad par to nodomāju. Piemēram, es varētu savu somu nolikt tur tālu un aiziet. Uzticība cilvēciskās attiecībās viņiem patiešām ir ļoti raksturīga. Varbūt tas ir tādēļ, ka viņu ir tik maz. Ja tu kaut ko izdari, kāds to redzēs, un, ja kāds ko redzēs, tad tas būs paziņa vai radinieks kādam, ko tu zini. Visu var noskaidrot. Islandē ir tendence, pirmo reizi satiekoties, noskaidrot savus radurakstus un paziņu tīklus, jo vienmēr atrodas, ka tu kaut kā esi saistīts ar to otru.

 

Vai tas akcentē savējo un svešo loku?

Tā es to neizjūtu. Islandiešiem vienkārši ir svarīgi atrast saikni, kopsakarību.

Agireiri, 2017. gada jūnijs

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.