Mikroklimats

Saruna ar Alisi un Algeru Brūveriem

Ilva Skulte

Augsti kvalificētu speciālistu aizbraukšanai no Latvijas visbiežāk par iemeslu nav bezdarbs vai finansiālā situācija, bet morāla rakstura problēmas un atbalsta vai perspektīvas trūkums profesionālajā vidē. Satiekoties ar Algeru un Alisi Brūveriem, ķirurgiem no Liepājas, kas kopā ar pieciem no saviem sešiem bērniem pārvākušies uz Islandi tikai nesen, vispirms pārsteidz viņu atturība pret žurnālistiem un medijiem. Viens no iemesliem, kādēļ viņi izlēmuši pamest Latviju un pastrādāt Islandē, ir tas, kā Latvijas publiskajā telpā tiek runāts par medicīnu un veselības aprūpi – “neviens jau nepievērš uzmanību, ka tie tomēr ir ārsti, kas zina, kā pacients ir jāārstē, nevis pats pacients, viņa tēvs vai māte,” skaidro Algers Brūveris. Tomēr tās nav vienīgās problēmas, kādēļ ārsti Latvijā nejūtas labi.  Salīdzinot dzīvi un darbu Latvijā un Islandē pēc pusgada, kas nostrādāts Agireiri slimnīcā, Brūveri ir gandarīti par mieru, attiecībām ar līdzcilvēkiem un ģimenei atgūto laiku.

 

Tomēr kāpēc nolēmāt palikt tieši šeit - Agireiri?

Algers:  Viss laikam sākās ar to, ka mums bija paredzēts brauciens uz Islandi.

 

Alise: Ja runā konkrēti par Islandi, tā bija nejaušība. Mēs ilgi domājām, ka gribam izmēģināt sevi ārzemēs, visloģiskāk, domājām, varētu mēģināt Anglijā, jo nav jau noslēpums, ka uz Angliju labprāt aicina ārstus un citus medicīnas darbiniekus no Eiropas. Mēs zinām angļu valodu, bet nezinām citas. Grūti bija iedomāties, ka Islandē vai jebkur citur Skandināvijā derēs angļu valoda. Esam dzirdējuši stāstus, ka, lai varētu strādāt Norvēģijā, cilvēki gadu vai divus mācās un kārto Bergenas testus. Vienu vasaru es tur mēģināju zvanīt un jautāt, un tā arī bija – viņi ir gatavi akceptēt mūsu izglītību, bet jāzina valoda.  Starp citu, esam diezgan daudz ceļojuši pa pasauli. Algeram vecāki dzīvo Amerikā.

 

Algers: Bet stāsts sākās ar to, ka Alise bija nopirkusi braucienu uz Islandi, viņu interesēja šī valsts. Nekad nebijām domājuši, ka varētu šeit strādāt. Vienkārši nekad nebijām šeit bijuši, nezinājām, kā te ir. Es biju tikai lidojis šeit pāri no Amerikas. Un tad, kad tuvojās datums, kad viņai ar vienu no vecākajām meitām bija jābrauc, mēs sākām internetā skatīties, ko vajadzētu redzēt, atbraucot kā tūristam…

 

Alise: Tā uzdūrāmies uz darba piedāvājumiem.

 

Algers: Jā, kaut ko pētījām, un iedomājāmies ierakstīt interneta meklētājos kaut ko par medicīnu. Tad mēs sākām meklēt darba piedāvājumus, ja tādi atrastos, un atradām kaut ko Reikjavīkas universitātes slimnīcā un kaut ko arī šeit. Uzrakstījām e-pastus. Reikjavīkā mums vispārīgi atbildēja.

 

Alise: Viņiem bija vajadzīgi citas specializācijas ārsti.

 

Algers: Un tad mums atbildēja no šejienes slimnīcas – tā atrodas pāri fjordam, tur augšā kalnā – viņi atbildēja uzreiz, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka pēc stundas atbilde bija klāt. Viņi rakstīja, ka dos mums sīkāku aprakstu, ko viņiem vajadzētu, un lai mēs aizrakstām, ko mēs vēlētos. Tajā pašā dienā apmainījāmies ar e-pastiem. Vēlāk  sakontaktējāmies ar savu tagadējo priekšnieku, ķirurģijas nozares vadītāju, jo abi ar Alisi esam ķirurgi. Viņš mums aicināja ciemos, kad esam Islandē, lai apmeklētu šo pilsētu, kur iepriekš nebijām domājuši braukt. Tā nu arī es nopirku sev biļeti, atbraucām uz šejieni. Tas bija pagājušā gada septembrī.

 

Alise: Kā redzat, mēs šeit esam pavisam nesen.

 

Algers: Kad nonācām Islandē,  apmeklējām slimnīcu, izstaigājām to pavisam īsi, apmēram stundu garā ekskursijā, un tad viņi mums teica – ja gribat, varat atbraukt uz kādu trīs mēnešu pārbaudes laiku.

 

Alise: Patiesībā tā bija gara un smalka saruna. Jāsaprot, kādēļ mēs pieņēmām šādu lēmumu. Nebijām darba meklējumos. Mums Liepājā bija darbs simtpiecdesmit procentu apmērā. Mums bija ģimene un māja. Bet laikam mēs esam pietiekami kosmopolītiski. Un bija arī politiski un sabiedriski iemesli. Mēs gribējām pamēģināt. Domas emigrēt nebija. Mēs pieņēmām piedāvājumu aizbraukt pastrādāt uz trīs mēnešiem.  Tas bija tāds kā eksperiments.

 

Algers: Un nedomājiet, ka tas bija vienkārši. Man, kā jau Alise minēja bija darba netrūka. Biju darbā noracies. Tas bija arī tāds darbs, kas mani ļoti apmierināja un patika. Arī tas ir ļoti svarīgi, domājot par to, kādēļ mēs izlēmāt dzīvot šeit. Ja Jūs man jautātu, vai es skumstu pēc šī darba – jā, es skumstu, tāpēc ka tas ir darbs, ko esmu darījis gadiem, ļoti ilgi, un tādā veidā esmu izaudzis par ķirurgu. Bet mēs pamazām tā sākām izdegt. Vai zināt, ko nozīmē izdegt? Tas nozīmē, ka cilvēks pamazām sāk zaudēt fiziskus un garīgus spēkus, lai turpinātu. Tas raksturīgs ne tikai medicīnai, bet arī daudzām citām jomām. Mēs sākam izdegt, tāpēc ka strādājam par daudz, tāpēc ka trūkst personāla. Un tas, ka tev samaksā labu algu par to darbu – ko tas vairs dod, ja tu pārnāc mājās un vienīgā doma, kas tev ir, ir izgulēties. Bet mums ir liela ģimene, un pēc darba vēl gribas aiziet ar kādu kopā uz sporta treniņu.

 

Alise minēja, ka sākumā mums radās doma šos trīs mēnešus pamēģināt. Atbraucām uz šejieni pagājušā gada decembrī, sākām strādāt 15. vai 16. decembrī. Tagad ir tieši pusgads. Kad bijām nostrādājuši, bija jāsaprot, vai viss apmierina mūs un arī darba devēju. Izrādījās, ka viņus apmierina mūsu darbs, un mūs apmierina situācija šeit. Sapratām, ka esam nedaudz vairāk atpūtušies, un gribam, lai tā būtu. Un visi šie cilvēki, ko šeit sastapām! Jūs nevarat iedomāties, cik viesmīlīgi viņi bija, un cik daudz palīdzēja ar bērnu iekārtošanu dārziņos un skolās, ar mūsu sadzīvisko lietu risināšanu. Varbūt jūs esat saskārušies ar cilvēkiem, kas ir lieli savā rangā, bet ļoti vienkārši sadzīvē. Latvijā es tādus neesmu sastapis. Šeit cilvēki, padzirdējuši, ka mums mēbeles jāpārved no viena uz otru punktu, uzreiz bija gatavi palīdzēt. Latvijā nebiju to redzējis. Negribu noniecināt to, kas ir mūsu tēvzemē, bet tieši tas mūs visvairāk iedrošināja parakstīties uz šo soli, jo videi un cilvēkiem ir ārkārtīgi liela nozīme. Otra īpatnība, kas bija ļoti labi redzama, un mūs fascinēja, nākot no citas vides, bija atbalstošā attieksme. Latvijā bijām pieraduši, ka mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir otra dzīves apspriešana, citiem - mūsu dzīves apspriešana, aizmugures sarunas – šis ieradums nāk no bijušās padomijas. Tas bija tik ierasti, ka šeit bijām pārsteigti, piepeši redzot, ka te nekā tāda nav. Atnāk nodaļas vadītājs, apsēžas pie galda ar večiem, kas skrūvē un labo santehniku, un vienkārši runā, pārrunā lietas.

 

Alise: Mēs visu šo laiku neesam dzirdējuši sliktas atsauksmes ne par kādu ārstu, ne par kādu cilvēku vispār. Ļaudis vai nu vispār nerunā sliktu, vai arī nesaka mums. Man, atbraucot no citurienes, protams, bija svarīgi izzināt daudzus praktiskās dzīves jautājumus. Gāju pie māsiņām, pie meitenēm jautāt, kur tu ej pie friziera, kur – pie manikīra.  Ja man kaut ko tādu jautātu par Rīgu vai Liepāju, es teiktu – ej tur un tur, vai arī es tev labāk iedošu savu meiteni, bet nekādā gadījumā neej tur. Šeit es prasīju daudziem cilvēkiem, un viņi visi teica apmēram tā – man ir laba vieta, kur eju, bet vispār visas frizētavas mums ir labas. Tāpat kā visas skolas. Viss šejienes cilvēkiem ir labi.

 

Algers: Šejienieši nekad nerunā sliktu par saviem tautiešiem.

 

Alise: Un tad tu atnāc uz to labo skolu, kur viss, starp citu, maksā ļoti dārgi, un, ja Latvijā visas mātes ar šaubām skatās, vai ēdiens nav atdzisis vai viss ir droši, jo mēs, lūk, piecus eiro nedēļā maksājam, tad šeit cilvēki uzticas, nedomā, ka kaut kas nebūs kārtībā. Un tāpat arī mūsu darbā, gan cilvēki, gan kolēģi mums simtprocentīgi uzticas. Ja saki, ka ir vai bijis tā, tas nozīmē, ka tā ir.

 

Un kā valodas barjeru? Sevišķi profesionālajā jomā - jums kā ārstiem taču jāsaprot, kas cilvēkam kaiš. Vai tas netraucē?

Algers: Protams, islandiešu valodā mēs nerunājam. Mēs daudz ko saprotam, Bet islandiešu valoda ir grūta, neviens to neiemācās pāris mēnešos. Un to mums tomēr būs jāiemācās. Vispār tas bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko mēs uzstādījām saviem darba devējiem. Kā rīkoties, ja nerunājam islandiski. Viņi atbildēja, ka tā nav problēma, jo visi runā angliski. Un, ja būs kāds fermeris no laukiem, kas nezinās angļu valodu, tad jaunie ārsti vienmēr būs mums blakus un varēs iztulkot.

 

Alise: Svarīgi ir arī, ka Latvijā mūsu darbs slimnīcā bija no A līdz Z, no uzņemšanas nodaļas līdz operāciju zālei un pēcoperācijas atlabšanas palātai. Turpretī šeit mēs tikai nedaudz piedalāmies uzņemšanas procesā, to dara interni. Tas ir optimāli, bet diemžēl Latvijā finansiālu apstākļu un ekonomisku apsvērumu dēļ trūkst cilvēku, tādēļ ārsti dežūrās spiesti gulēt slimnīcās un, ja kādu atved ar ātro palīdzību, tad jāceļas, jāieiet un jāskatās, kas tur noticis. Tas nozīmē, veic izmeklēšanu, taisi analīzes, runā ar cilvēku, raksti ar pildspalvu – starp citu, šeit papīru neviens vairs nesmērē, to taupa - Islandē visu to pirmo uzņemšanas etapu, ieskaitot pacientu šķirošanu, veic interni.

 

Algers: Interni ir jaunie ārsti, kas beiguši sesto studiju gadu, pēc būtības viņi jau ir diplomēti ārsti, kam viens gads jāpavada  uzņemšanas vai kādā citā nodaļā. Tas ir gads pirms rezidentūras, kurā notiek specializācija. Tā ir laba lieta, ko varētu ieviest arī Latvijā. Ir vērtīgi, ka ir šāds gads. Arī slodžu sadalīšanā, ko Alise pieminēja… Mums bija darbs lielā slimnīcā, dienas darbs uz pilnu slodzi, un tad vēl mēs bijām spiesti strādāt dežūras, kas mūsu vecumā vairs nebūtu jādara, jo man ir ļoti atbildīgs dienas darbs. Ja tev ir saplānota diena, naktī pirms tam celties divas, trīs, dažeiz pat četras reizes - varat iedomāties, kā es pēc tam jūtos! Ja jūs zinātu, ka es ar tādām acīm, negulējis, sadzēries kafiju, eju uz operāciju un taisu jums vaļā miega artēriju – vai jūs to gribētu?! Protams, tas vienmēr tika izdarīts, bet tas tika izdarīts ar sviedriem un asinīm, kā tas mūsu valstī ir pieņemts.

 

Vai varat pateikt, kas kopumā būtu jāmaina Latvijā, lai situācija labotos?

Algers: Ir ļoti vienkārša atbilde – tā ir banāla frāze un nav manējā: nekur pasaulē nav iespējams nopirkt elitāru pakalpojumu par kapeikām. Un medicīna ir elitārs pakalpojums. Var noteikt dažādi, kurš par to maksā – valsts kā lielākoties Eiropā, apdrošināšanas kompānijas, kā tas ir, piemēram, Amerikā, bet kādam ir jāmaksā atbilstoša cena par pakalpojumu, ko var sniegt tikai augsti kvalificēti speciālisti – ārsti un māsas. Tā ir visa atbilde, tas ir tikai un vienīgo naudas jautājums. Te nav runa par entuziasmu. Protams, jābūt entuziastam, ja esi pirmā vai otrā gada rezidents, bet tikko tas beidzas un cilvēkam jāsāk domāt par ģimenes uzturēšanu – nav svarīgi, vai viņš ir ārsts vai māsiņa – tad jāsaņem nauda. Es neesmu materiālists, un nav jau runa tikai par darba samaksu, es runāju par to, kā būtu jāfunkcionē sistēmai. Nav tā, ka es gribētu kļūt miljonārs, bet, ja parakstos strādāt par māsiņu un ārstu, tad man, lai kvalitatīvi strādātu, ir vismaz jāatpūšas. Atpūta nenozīmē braukšanu dārgos ceļojumos, tas nozīmē laiku kopā ar ģimeni. Tā, kā mums te tagad ir. Jā, man var piezvanīt no slimnīcas, un es braukšu uz turieni. Bet mums ir laiks, ko varam pavadīt kopā ar bērniem un viens ar otru. Latvijā mums tā nebija. Tur viss bija uz izdzīšanu un izdegšanu. Un tas tādēļ, ka, lai sakasītu kopā ģimenei iztikas līdzekļus, cilvēki iet strādāt slimnīcā, pēc tam poliklīnikā vai privātpraksē un tad beigās ,kā ir, tā ir, totāls nogurums – izdegšana.

 

Alise: Šeit daudz vairāk novērtē tavu izglītību, un to ekskluzīvo darbu, ko vari piedāvāt. Latvijā nekad nejutos tāda īpaša. Bet te salīdzinot varu tā teikt. Tā jūtas arī māsas, ar kurām ārsti ļoti cieši sastrādājas. Šeit uz vienu māsu ir apmēram četri pacienti, mums – nodaļa uz vienu māsu. Viņas, man liekas, vairāk necieš tos pacientus kā jūt līdzi, bet dara to darbu, jo nav citas iespējas. Mums Latvijā māsas ir ļoti profesionālas, viņu prasmes un kompetence ir augstu vērtējama, bet pārslodze dzen cilvēkus kapā. Šeit viss ir savādāk, māsa ir ļoti ieinteresēta, viņa ar ārstu par pacientu diskutē līdz pēdējam sīkumam. Tieši māsas ir tās, kas iedziļinās pilnīgi visā, nevis mēs, viņas zina par visiem pacienta mājas apstākļiem un visu citu. Tas ir ļoti vērtīgi. Galu galā medicīna ir sfēra, kas izveidota, lai palīdzētu cilvēkam.

 

Algers:  Iedomājaties skaitļus. Mums Liepājā (un arī Rīgā universitātes slimnīcā būs tas pats) – uz vienu māsiņu ir apmēram 24 līdz 30 pacienti. Jums tas varbūt neko neizsaka. Bet salīdzinājumam – pasaules prakse ir pierādījusi, ka var būt trīs, četri, augstākais pieci pacienti, bet intensīvajā terapijā – divi uz vienu māsu. Lai būtu kvalitāte, lai varētu paspēt visu izdarīt. Salīdziniet šos ciparus, un sapratīsit, par ko ir runa. Latvijā nav naudas līdzekļu. Tas, ko politiķi skandē par to, kas būs, kā viss tiks mainīts…. Tagad es jums atklāšu to pēdējo pīķi, kas man lika saprast, ka es no šejienes nedrīkstu braukt prom, ja gribu ar veselu saprātu izaudzināt savus bērnus. Es domāju, ka mūsu valsts ir nolemta. Tāda ir mana šī brīža pārliecība. Latvija nonāks uz bankrota sliekšņa, jo katru dienu mediji melo kā padomju laikā. Toreiz stāstīja, ka viņš dzīvo labākajā valstī pasaulē, ar vislabāko medicīnas aprūpi, kur vispār nebija nekā, nebija cilvēkam antibiotiku, ko iespricēt, ar vislabāko valdību, visnekorumpētāko sistēmu, par kuru nu mēs zinām, ka tā bija viskorumpētākā sistēma. Šodien Latvijā notiek tieši tas pats. Gadu no gada stāsta, kā veselības aprūpe tiks kārtota, sakārtota, uzlabota, un nav jau runas tikai par veselības aprūpi, tas pats izglītībā, sociālajā un pensiju sistēmā. Visā, kas atkarīgs no valsts budžeta. No malas raugoties, ir skaidrs, ka visi tie ir tukši stāsti. Kārtējo reizi kaut kas tiek pārlikts, kāds procentiņš – izmainīts, cilvēki to pieņem, kaut kā saņemas, saliec muguriņu un iet tālāk. Un ir skaidri  redzams, ka veselības aprūpes sistēma tādā konusa veidā iet bojā. Tā kā šodien nav māsiņas, kas strādātu lielās slimnīcās, tā drīz vairs nebūs ārstu.

 

Varbūt būs baltkrievu ārsti?

Algers: Jūs izrāvāt man vārdus no mutes. Bet tad būs jādomā, kā viņus strauji pārkvalificēt un mācīt valodu, lai runā ar tantiņām latviski…

 

Alise: …vai arī latviešiem būs jārunā citās valodās.

 

Algers: Tas viss iet uz strauju sabrukšanu. Nav tikai zināms, vai tas būs pēc diviem gadiem, trijiem vai pieciem.

Tā nu mums bija jāpieņem lēmums, vai mēs paliekam tur iekšā un visi kopā mēģinām to izdzīvot vai arī paliekam šeit.  Ja es būtu viens, būtu palicis Latvijā. Bet tā kā mums ir liela ģimene –seši bērni, un vecākā meita jau pati studē medicīnu Stradiņa universitātē - tad drīzāk mēs gala lēmumu pieņēmām, domājot par ģimeni – ka bērnus mēs labāk varēsim uzaudzināt šeit…

Alise: …un pievērsties viens otram, kaut kādiem saviem hobijiem, kam cilvēkiem arī vajadzētu būt, bet Latvijā nepietika laika.

 

Kā uz to reaģēja bērni?

Alise: Ja bērniem ir labi ģimenē, tad viņIEm ir vienalga, vai būt Japānā, vai Kanādā, vai Latvijā…

Bet bērniem ir draugi…

 

Algers: Šeit cilvēki ir pārsteidzoši. Domāju, ka sabiedrība būs slēgta tā, kā stāsta par Norvēģiju un Zviedriju. Bet visi bija ļoti atvērti, arī bērni. Mums te vienmēr ir bērnu pilns pagalms. Vienai māsiņai vecāki dzīvo mums blakus, un, kad viņas bērni atbrauc, tad mēs sestdienās nespējam pagulēt, tie bērni te skraida iekšā – ārā, runā kaut kādā mistiskā valodā, kur sajaukti kopā islandiešu, latviešu un vēl kādas valodas vārdi, tā ka bērniem nav problēmu komunicēt. Liekas, ka arī skolā viss ir labi.

 

Alise: Bērni ļoti ātri ir iemācījušies valodu. Latvijas draugi gan bija problēma lielākajai meitai. Mums gan šeit nav visi bērni, jo, kā jau Algirs teica, vecākā meita jau studē Stradiņos, bet mums šeit ir astoņpadsmitgadīgā meita. Protams, ka viņa raudāja un teica - kur jūs mani vedat! Viņai Latvijā jau bija puisis, bet es teicu, pagaidi, uzskati, ka mēs braucam tikai tādā kā atvaļinājumā uz trīs mēnešiem. Toreiz bija grūti viņu pierunāt. Bet tagad ir tā, ka mēs bijām Latvijā, bet viņa nemaz neatbrauca mums līdzi. Un nevis tādēļ, ka būtu atradusi ļoti daudz draugu, bet tāpēc, ka viņa pabeidza mācību gadu, un saprata, ka grib vairāk runāt islandiski. Šī zeme ir tā šarmanti mūs apbūrusi. Nevaru viennozīmīgi aprakstīt, kas tas ir, bet varbūt tas, ka mikroklimats ir tik labs.

 

Vai nebija grūti pēdējos mēnešus pēdējā klasē pabeigt šeit, svešā valstī?

 

Alise: Viņa nokārtoja eksāmenus, un sekmes bija diezgan labas. Tad iekārtojās strādāt pēc skolas. Jūs arī laikam pamanījāt, ka, piemēram, veikalā visi kasēs strādājošie ir jaunieši. Tas ir normāli – skolēni un studenti strādā. Viņa ir dabūjusi darbiņu un tagad pa vasaru strādā pilnu laiku divos darbos - nokārtoja šeit arī auto tiesības, kas bija vienkāršāk nekā Latvijā, un tagad grib sev nopelnīt mašīnai. Tas ir reāli, protams, dzīvojot pie mammas un tēta. Šeit vidusskolā mācās četrus gadus, viņai vēl divi gadi būs jāmācās. Ir divas skolas – klasiskā (kā Latvijā, ja netiec līdzi, tad krīti ārā vai arī paliec uz otru gadu) un amerikāņu sistēmas skola. Viņa mācās amerikāņu tipa skolā, kur viņa nav kādā kā klasē, bet iet uz priekšu pa priekšmetiem pēc sava saraksta. Tas cilvēku motivē veidot savu dzīvi, nav tādas klases, sava bariņa, kas var sajaukt galvu, kamēr tu domā – bet, paga, ko tad es pats gribu?  Tātad, ja arī viņai palikuši divi gadi, šajā sistēmā var ātrāk iegūt nepieciešamos kredītpunktus, ja gribi un spēj. Pēc tam domāsim, ko viņa darīs. Laikam par ārsti nekļūs, bet nav jau visiem jākļūst par ārstiem.

 

Un citi bērni?

 

Alise: Nākošais pēc kārtas mums ir vienpadsmitgadīgs, un tad ir astoņus, sešus un trīs gadus veci bērni. Trīs vidējie iet vienā skolā, viņiem nebija liela šoka, jo ģimene mums ir draudzīga, un tādēļ arī bērni ir sabiedriski. Ar bērniem viss ir kārtībā. Varbūt, ja vienu bērnu bez angļu valodas zināšanām aizsūtītu uz skolu, tad būtu briesmīgi. Bet man arī liekas, ka tik traki nebūtu, jo bērni šeit ir tādi forši, naivi.

 

Naivi?  To mēs šeit ne pirmo reizi dzirdam par islandiešiem un tādā pozitīvā nozīmē. Kā jūs to skaidrotu?

 

Alise: Visiem ir pilnīgi vienalga, kādas firmas kurpes tev ir, galvenais – bērnam jābūt veselam un laimīgam, ja ir nelaimīgs, tad jāsaprot, kāds tam ir iemesls.  Arī mums viss ir ļoti vienkārši, nav nekādu rāmju, nav dreskoda.

 

Vai nav tā, ka pietrūkst kultūras dzīves, sevišķi latviskās kultūras?

Algers: Man ļoti pietrūkst Liepājas teātra. Ne tik ļoti daudz apmeklējām mūzikas koncertus, bet gājām uz teātri. Šeit toties cilvēki ļoti daudz nodarbojas ar mūziku, apmeklē dažādus neformālus koncertus, kuri ļoti labā līmenī – un es par to varu spriest, jo jaunībā pats spēlēju ģitāru.Tas atkal ir kaut kas, kā mums nebija Latvijā. Mūsu ķirurģijas nodaļas vadītāja brālis ir Norvēģijā labi pazīstams roka vokālists. Viņam šeit bija koncerts. To mēs te piedzīvojām. Tā ir kā kompensācija.

 

Vai nav starpkultūru problēmas? Piemēram, varbūt islandieši ir lēnāki…

Alise: Jā, lēnāki viņi ir noteikti, bet ne sliktā nozīmē. Drīzāk būtu jāsaka – mierīgāki.

 

Algers: Jā, mierīgāki ir īstais vārds. Viņi problēmas risina mierīgi, bez stresa. Arī darbā tas ir labi jūtams. Mēs bijām pieraduši asi reaģēt uz problēmām. Ir problēma – uzreiz tā jārisina. Viņi – varbūt ziedos vairāk laika pašai problēmai – bet atrisinās to bez stresa. Tomēr mēs vēl daudz ko nezinām, neesam šeit bijuši vasarā. Rīt (17.06.) ir nacionālie svētki, ja būs labs laiks, daudz kas notiks pilsētā ārā.

 

Alise: Ir jau dažādas lietas, ar ko aizrauties. Es, piemēram, nodarbojos ar rokdarbiem. Ir bijis tāds pasākums kā Ziemeļislandes adīšanas festivāls. Varbūt tagad varu teikt, ka zinu par viņu rakstiem un etnisko pusi vairāk nekā daža laba islandiete. Arī šajā jomā var atrast daudz cilvēku, un pēdējā ar līdzīgām interesēm, ko es sameklēju ir Madara, latviete, kas dzīvo stundas attālumā no šejienes un nodarbojas ar vilnas vērpšanu.

 

Algers: Bet, kad atbraucām, slimnīca bija noorganizējusi mums tikšanos domē, un tas arī ir interesanti – mēs atbraucam, sēž ap galdu mēra vietnieks, skolu valdes pārstāvis un vēl daži cilvēki, un saka: “Mēs te esam sanākuši, lai palīdzētu jums atrisināt jautājumus ar ģimeni un bērniem.” Visi ļoti vienkārši un pretimnākoši. Un tad Zane (Zane Brikovska, sk. blogā interviju ar viņu) tīrā latviešu valodā mums saka: “Mani sauc Zane, un es palīdzu cilvēkiem integrēties vietējā sabiedrībā”.

 

Alise: Zane arī bija tā, kas mani ļoti iedrošināja palikt. Jo dažbrīd man likās, viss tik dārgi. Viņa teica – nomierinies! Īstenībā visi cilvēki, kas mūs uzņēma, teica, ka būs labi, un tas arī piepildījās.

 

Algers: Bet tas, kā man patiešām pietrūkst, ir Latvijas daba. Mums šeit blakus ir mežs, šo vietiņu atradām tā iemesla dēļ, ka tur augšā ir mežs, kur izstaigāties. Ja būtu jādzīvo pie Keflavikas lidostas - tajos akmeņos –, es to emocionāli laikam nevarētu. Te ir kalni, ir mežs, un ir labi.

Agireiri, 2017. gada jūnijs

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.