Es gribu saprast un domāt pats

Intervija ar Igoru Sadretdinovu

Līga Felta, Linda Ansone

Enerģija, kas dīda

 „Es esmu no Saldus, taču 16 gados aizbraucu uz Rīgu un sapratu, ka man patīk un padodas ēdienu gatavošana. Mērķtiecīgi sāku sevi šajā jomā attīstīt, līdz sapratu, ka vēlos atvērt savu biznesu,” par savu aizraušanos un karjeras sākumu stāsta Igors. Ne velti viņš sarunas laikā piemin Saldu, jo visa bērnība pavadīta dabā un radošā gaisotnē un, šķiet, dzimtā pilsēta un bērnības draugu loks bijis pamats Igora mērķtiecībai: „Mēs kompjūterus nespēlējām! Kad bijām mazi, gājām mežā, līdām kokos un taisījām bunkurus. Mēs visu laiku kaut ko darījām! Pagrabos un bēniņos taisījām savus štābiņus, līdz beigās radošo māju un skeitparku izveidojām.”

 

Igors piedalījies radošās darbnīcas „Aptieka” izveidē, kas bijusi atvērta vieta Saldus iedzīvotāju radošajām izpausmēm – gleznošanai, podniecībai, mūzikai. Taču tāpat kā Igors daudzi šobrīd esot aizbraukuši no Latvijas sava atspēriena punkta meklējumos, līdzi nesot daļiņu Saldus enerģijas. Kā smejot norāda Igors: „Iebraucot Saldū, tu iebrauc bedrē. Tātad mēs no bedres nākam, bet tajā bedrē ir tāda enerģija!”

 

Skaidrs, ka šī Saldus enerģija mājo arī Igorā, jo Latvijā viņš uzsācis savu ēdināšanas biznesu – taisījis dienas piedāvājumus un izvadājis pa birojiem. Taču, kā pats atzīst, bijis nedaudz pārgalvīgs: „Es padomus neprasīju un visu gribēju viens pats izdarīt, tāpēc arī aplauzos.” Uz Islandi Igors atbraucis, lai saplenītu pietiekami daudz līdzekļu iesāktā turpināšanai. Izvēle par labu Islandei kritusi, jo varot labi nopelnīt īsā laikā: „Dzīve, protams, ir dārga, bet ir iespējams katru mēnesi kaut ko atlikt. Latvijā tas man prasītu ilgāku laiku, turklāt būtu jāņem kredīts. Es nevēlos ņemt kredītu, tādēļ arī atbraucu te. Domāju, ka apmēram gadu te pastrādāšu un tad varēšu braukt atpakaļ.”

«Tātad mēs no bedres nākam, bet tajā bedrē ir tāda enerģija!»

Islandes iepazīšana

Lai gan Igors jau pusgadu nodzīvojis Islandē, viņa paziņu loku vairāk veido cittautieši. Islandē esot satiekami gan poļi, gan gruzīni, gan ne mazums latviešu. Arī pirmo darbavietu Igors ieguvis tieši ar kāda latvieša palīdzību, kurš jau strādājis Islandē un palīdzējis iekārtoties. Šobrīd, dzīvojot un strādājot Islandē, Igors ne tikai iekrāj līdzekļus, bet arī turpina mācīties kā pavārs. Pirmais darbs bijis Hard Rock kafejnīcā, gatavojot burgeurs, taču lai gan kvalitatīvāka, tomēr fast food industrija nav Igora gaumē.  Tad viņam piedāvāts darbs restorānā, kas darbojas jau 28 gadus, sniedzot iespēju attīstīties jaunos virzienos: „Nekad neesmu strādājis ar desertiem, un, pirms ierados te, man bija melna bilde par to. Tagad gatavoju šokolādes kūkas un citus klasiskus saldos ēdienus.”

 

Ar darba meklējumiem Igoram veicies ļoti labi, taču atrast dzīvesvietu ir izaicinājums jebkuram, kurš pieņēmis lēmumu dzīvot Islandē: „Sākums nav viegls, jo viss ir dārgs un nav iespējams atļauties, piemēram, atsevišķu dzīvokli. Islandiešiem viena no pelnošākajām daļām ir istabu izīrēšana. Par neko var paprasīt diezgan lielu naudu. Es dzīvoju pagraba istabiņā bez atsevišķas virtuves, kas man izmaksā 450 eiro. Nav nekā spīdoša, taču sākumam mani tas apmierina - ir jumts uz galvas, varu nomazgāties un izmazgāt drēbes.”

 

Lai gan sākotnēji Igors juties mazliet vientuļš un esot gribējis atpakaļ mājās, tagad vairs nekādu grūtību neesot. „Man ir mērķis, uz kuru tiecos, un darbs, kas patīk! Islandieši ir mierīgi, patīkami un laipni cilvēki, kuriem, ja nepieciešams, var palūgt palīdzību. Visi runā angliski. Vienreiz pie manis pienāca maza meitenīte un sāka ar mani runāt islandiski, es viņai atbildēju, ka nesaprotu, un viņa pārgāja uz angļu valodu. Tas man bija pārsteigums. Te pat pensionāri runā angliski labāk par mani!” Taču komunikācijā ar islandiešiem neiztikt arī bez pārsteigumiem: „Islandieši ir klusi. Dzīvo kaut kur savā pasaulē. Vienreiz tu viņu pasveicini, nākamreiz viņš tev aizies garām nesveicinādams. Arī ienākot iekšā, šeit, darbinieki  nekad nesveicinās, viņi vienkārši ienāk un, iesaucas euuuuu,  izlien cauri un aiziet tālāk bez emocijām. Man tas liekas dīvaini. Es maz ko esmu te sapratis, katru dienu kaut ko jaunu uzzinu!”

 

Tomēr Latvija

No Igora ik pa brīdim dzirdams kāds iestarpinājums par draugiem vai radiniekiem, kas pametuši Latviju, bet nu jau plānojot atgriezties. Kad taujājam, kāpēc cilvēki aizbrauc, Igors nosaka: „Es domāju, ka cēloņi ir dažādi. Katrs cilvēks ir savādāks, bet visi grib dzīvot mierā un pārtikuši, lai nebūtu izmisīgi jādomā tikai par iztiku. Tā, lai paliek pāri naudiņa un vari aiziet uz sporta zāli un vēl kaut kur. Citādāk visu laiku tikai darbs un mājas, darbs un mājas.” Tomēr, lai nu kā būtu ārpus Latvijas, dzimtene paliek dzimtene un, neskatoties uz, piemēram, islandiešu atsaucību, tā esot cita mentalitāte, kas atgādina par to, ka gribas satikt savējos.

 

„Maijā būs pagājis gads, un varētu braukt mājās. Man pietrūkst mājas! Katru dienu es stāvu virtuvē un domāju, ka es gribu būt mājās un satikt draugus.” Igoram ir skaidrs mērķis un plāns, kā viņš to sasniegs: „Ja es varu atrast savus cilvēkus, tad es noteikti varu atvērt savu vietu, uz kurieni tie cilvēki nāks. Latvijā ļoti daudzi ir atvēruši un pēc mēneša jau aizvēruši ciet. Rīgā tādas vietas var redzēt  pa pilnam. Es gribu, lai būtu mazāki izdevumi, nevis milzīgi parādi. Var jau aiziet uz banku, iedot savu biznesa plānu un dabūt naudu, taču pēc tam jādzīvo ar šo parādu. Manuprāt, vislabāk ir pašam pamazām kāpties uz augšu un veidot savu biznesu!”

 

Islande ir iespēja Igoram iegūt ne tikai līdzekļus, bet arī pieredzi, kuras meklējumos, viņaprāt, cilvēki arī dodas ārpus Latvijas, jo, kā viņš norāda: „Latvijā visu var izdarīt, tikai vajag darīt! Protams, daudz vairāk jāpacīnās, izejot cauri daudziem birojiem, lai kaut kur tiktu. Nekas nav vienkārši, bet tāda jau ir cilvēka dzīve - tu piedzimsti, pakāpeniski audz, mācies un attīsties. Visu var, ja tu kaut ko vēlies un ja tev ir mērķis!” Aizbraukšana var būt ceļš uz izaugsmi, lai pēc tam atgrieztos Latvijā un īstenotu savas idejas. Igors savu mērķi iezīmē skaidri: „Es gribu saprast un domāt pats. Man ir bijuši vairāki konflikti ar priekšniecību, jo katram jau ir savi „niķi”, bet es pats gribu būt „niķīgs”! Pats gribu savus „niķus” savaldīt! Tāds ir mans „biznesa draivs” pēdējos trīs gadus.”

 

Reikjavīka, 2017. gada jūnijs

Mūsu tikšanās laikā Igoram ir 29 gadi un Islandē viņš aizvada sesto mēnesi. Jau kopš 16 gadu vecuma viņš zina, ka pavārmāksla ir viņa aicinājums, un dzīve Islandē ir viens no soļiem ceļā uz mērķi - savu uzņēmumu. Lai arī Igors izceļ islandiešu atvērtību un laipnību, tas nespējot mazināt viņa vēlmi atgriezties Latvijā.

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.