Kosmopolītisms ir mūsu asinīs

Saruna ar Lauru Nesauli un Edgaru Sauku

Aleksandra Rosa

Edgar, Laura, liels paldies, ka nolēmāt pievienoties mūsu sarunai par Islandes latviešu dzīvi. Parunāsim par darbu, kultūru, sabiedrību un Jūsu saitēm ar Latviju. No sākuma Jūs varētu pastāstīt mazliet par sevi un to, kā nokļuvāt Islandē.

 

Laura: Es Islandē esmu 9 gadus. No sākuma atbraucu apmaiņā uz Akureyri Universitāti ar domu pavadīt tur vienu semestri, taču tad es tur satiku savu sirds cilvēku. Tā kā man bija jāpabeidz studijas, mēs abi devāmies uz Latviju, bet vēlāk kopīgi nolēmām, ka mums ir lielākas iespējas Islandē. Šobrīd strādāju valsts elektrības uzņēmumā Landsvirkjun. Tūliņ arī absolvēšu maģistrantūru Reikjavīkas Universitātē.

 

Man ir divi mazi bērni, tāpēc brīvā laika gandrīz kā nav. Darbā arī nesen sāku strādāt uz pilnu slodzi, tāpēc šobrīd sanāk skriet starp mājām, bērnudārzu un darbu. Kad bērni aizmieg, es atslēdzos uz dīvāna un izbaudu to, ka vakaros nevajag rakstīt maģistra darbu.

Vēl es darbojos Reikjavīkas Latviešu skolā, kuru es nodibināju tad, kad meitiņai bija pusotrs gads. Tad, kad nebija darba un biju pilna enerģijas, nolēmu, ka tas būs vērtīgi gan manai meitiņai, gan citiem bērniem. Nesen nosvinējām 3 gadus, kopš izveidota skoliņa. Darbs ir brīvprātīgs un līdz ar to sarežģīts. Šobrīd esam jau 10 cilvēki un apmācām 24 bērniņus trijās vecuma grupās. Tiekamies katru otro sestdienu, lai mācītos latviešu valodu, dziedātu dziesmas, kopīgi lasītu.

 

Edgars: 50 gados es nolēmu, ka viss ir jāmaina. Es ilgu laiku strādāju žurnālista darbā un tad to pametu, aizbraucot par laukstrādnieku uz Holandi. Atgriezies Latvijā, es izmācījos par pavāru. Esmu strādājis Lidiņā daudzus gadus, un tikai tad pirms pus gada ierados Reikjavīkā. Šobrīd es strādāju sabiedriskās ēdināšanas jomā lielā uzņēmumā un domāju, ka palikšu šeit uz ilgāku laiku. Plānoju sapelnīt kārtīgu pensiju.

 

Laura, vai varētu teikt, ka Jūs cenšaties uzturēt latviešu kopienu?

 

Laura: Tas tā izvērsās. Mans sākotnējais mērķis bija brīvā laika aizpildīšana un CV papildināšana. Bet šobrīd to tik tiešām var saukt par kopienu – mums ir Ziemassvētku, Lieldienu pasākumi, dažādi projekti ar Latviešu valodas aģentūras iesaisti. Viena sieviete, iedvesmojusies no mums, izveidoja vēlēšanu iecirkni, citi izveidoja Latviešu biedrību, tad Latviešu teātri. Tas ir sniega bumbas efekts! Domāju, ka es bez citiem latviešiem varu iztikt, taču bērniem ir svarīgi apzināties, ka viņi nav vienīgie, kuriem mamma runā citā valodā.

 

Edgars: Jūs nosaucāt būtisko atšķirību – bērni. Mani nevelk uz čupošanos ar tautiešiem ārzemēs. Esmu pašpietiekams un man nav arī mazu bērnu, kuriem būtu nepieciešama kopības sajūta. Man nav mežonīgo ilgu pēc paraudāšanas ar tautiešiem par to, cik Lāču maize bija garšīga un ka speķīti nevar dabūt!

 

Mans dēls ir pāraudzis Latvijas mērogus, viņš Briselē risina Eiropas problēmas. Domāju, ka kosmopolītisms mums ir ģimenē. Starp citu, dēls ir arī šausmīgi liels aktīvists – viņš ir redaktors vietējai latviešu avīzei, un arī regulāri kopā ar bērniem iesaistās latviešu biedrības aktivitātēs. Bērni tādējādi runā daudzās valodās: ar mammu portugāļu, ar tēti latviešu valodā, bet skolā – franču un angļu valodā. Turklāt galvā nejūk nekas!

 

Laura: Jā, pirmajos četros gados Islandē man nemaz negribējās satikt latviešus, man bija cittautiešu draugi. Tikai tad guvu vienu latviešu draudzeni. Taču ir citi latvieši, kuriem komunikācija ar savējiem ir vitāli nepieciešama.

 

Parunāsim vēl mazliet par šo nepieciešamību pēc saiknes ar latviešiem, dzīvojot Islandē. Jau noskaidrojām Jūsu personīgo pieredzi, bet varbūt ir kādi iespaidi par citiem vietējiem latviešiem?

 

Edgars: Mans pasaules redzējums vienmēr ir bijis liberāls, bet, kopš es sāku ceļot, dzīvot un strādāt pasaulē, es arvien vairāk saprotu citu reliģiju un tautību cilvēkus. Kad aizbraucu uz Latviju un paklausos tautiešus, man mani ceļas stāvus. Mīļie cilvēki, kā jūs robežu taisīsiet ciet..? Esmu palicis daudz atvērtāks pasaulei!

 

Esmu strādājis ar daudziem latviešiem ārzemēs. Viņiem tie paradumi ir tik dziļi iekšā, ka viņi nevēlas mainīties. Viņiem nekas nav labi. Viņi staigā un burkšķ! Ar tādiem strādāt kopā ir murgs.

 

Laura: Varu tikai spekulēt, taču gribētu nosaukt valodu kā vienu no komunikācijas stimuliem. Ne visi latvieši šeit brīvi runā angliski vai islandiski. Tikko ierodies, paiet ilgs laiks, kamēr iemācies valodas, turklāt tam ir jāpieliek pūles. Valodas dēļ iebraucēji nejūtas kā daļa no vietējās sabiedrības, tādēļ veido savu alternatīvo sabiedrību.

 

Svarīga ir arī atbalsta komanda. Ja blakus ir ģimene, tad vienmēr kāds var palīdzēt, piemēram, pieskatīt bērnus. Iespējams, citiem latviešu grupas aizvieto palīdzīgo ģimenes roku.

 

Vēl te ir daļa cilvēku, kuri ir vecāki par mani un kuriem trūkst komunikācijas ar sava vecuma un pieredzes cilvēkiem. Ja 20 gadus esi nostrādājis valsts iestādē, tad runāties gribi ar to, kurš izprot tavu dzīves redzējumu.

Reikjavīka, 2017. gada jūnijs

Jūsu pašu sociālās saites veidojas visvairāk ar islandiešiem, cittautiešiem, vai varbūt tomēr latviešiem?

 

Laura: Man šobrīd sanāk visvairāk latviešu tādēļ, ka vadu skoliņu. Pēc tam cittautieši. Ar islandiešiem minimāli, tikai darbā. Daudzi no draugiem, ko šeit iepazinu, ir jau aizceļojuši tālāk, piemēram, uz Norvēģiju, tādēļ šobrīd gandrīz vai baidos sākt jaunas draudzības. Paziņu līmenī islandieši ir atvērti, bet tuvus draugus gūt ir praktiski neiespējami.

 

Edgars: Strādāju sabiedriskajā ēdināšanā, kas ir sociāla padarīšana. Apmēram puse pavāru ir islandieši, jo darbs ir ļoti labi apmaksāts, otra puse – no Nepālas, Indijas, Kanādas, Filipīnām, Polijas, Latvijas, utt. Komunikācija norit islandiski un angliski, un es jau visus virtuves terminus esmu iemācījies, jo neviens darba steigā trīsreiz netulkos.

 

Laura, un kādā valodā Jūs strādājat?

 

Pilnīgi viss – tikšanās, prezentācijas, dokumenti, e-pasti – ir islandiešu valodā. Neviens ar tevi neauklēsies! Tomēr kolēģi ir saprotoši un atbalstoši, ja pieļauju kļūdas.

 

Padalīšos ar savu valodu pieredzi Islandē. Studējot Akureiri, radās iespaids, ka islandieši vienmēr ir atstatus, savā bariņā un ar savām ballītēm. Angliski runājošie savukārt komunicēja savā starpā un netuvojās islandiešiem.

 

Edgars: Domāju, ka tas saistīts ar studiju vidi. Manā darbā teikums pēc teikuma ir islandiski un angliski. Darba vidē ir ātri jāadaptējas un jāsāk runāt vietējā valodā, jo esi iemests pilnīgi svešā vidē.

 

Runājot par to iemešanu svešā vidē – kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Islandi?

 

Edgars: Man nebija kultūršoka, bet par meteoroloģisko šoku runājot, februārī bija gadsimta sniega rekords. Pāris stundās nosniga pus metrs sniega. 200m līdz ceļam es lauzos pus stundu. Bija interesanti vērot, kā vietējie tiek galā ar sniegu. Ja Rīgā 5cm nenovāc, cilvēki sāk sūdzēties. Te pus metrs nevienu neinteresē! Pats tikai iemin taciņu un gaidi, kurš ledus gabals uz galvas uzgāzīsies. Šoks bija tāds, ka visi joprojām priecājas. Saka, ka ir skaisti! Kāpēc gan vajadzētu nervozēt?

 

Liela atšķirība ir arī darba devēju attieksmē. Latvijā viņi uzskata, ka tev jābūt laimīgam par to, ka ieguvi darbu. Šeit tevi ciena, par virsstundām attiecīgi maksā, nerīko nekādas sapulces brīvdienās. Normālā pasaulē nenotiek kā Latvijā. Cilvēka brīvais laiks ir vērtība!

 

Laura: Pirmie iespaidi studiju laikā Akureiri bija kā pa debesīm. Nebija ikdienas rūpju, tikai studijas, ballītes, kalni, ekskursijas. Un tad vēl mīlestība. Pārvācoties uz Islandi uz palikšanu, mans lielais šoks bija Reikjavīkas vējš. Es vēl arvien dažkārt lādos vēja dēļ. Arī sniegputeņi šeit ir vareni – dažreiz braucu ar bērnu mašīnā un vienkārši neredzu ceļu pilsētas vidū.

 

Runājot par islandiešiem, man ar viņiem ir viegli komunicēt. Šoka tur nebija. Viņiem ir arī līdzīga humora izjūta kā latviešiem.

 

Runā, ka islandieši ir laimīgākā tauta pasaulē. Vai piekritīsiet?

 

Edgars: Neesmu šeit bijis ilgi, bet man nav iemesla par jebkuru no islandiešiem teikt: “Tas gan ir sūdabrālis!”

 

Laura: Islandieši vieglāk tver dzīvi, viņi neiespringst par lietām, nestreso par sīkumiem. Latvijā redzu kontrastu, vairāk pesimisma un negatīvisma. Šeit darbā, lai arī tas ir saspringts, visu laiku cilvēki smaida. Man dažreiz kolēģi saka: “Ko tu šeit vēl sēdi? Ej mājās, tevi bērni gaida!”

 

Vieglums, protams, nāk no tā, ka islandiešiem nav jādomā par to, kā nopelnīt līdzekļus elementārai pārtikai un rēķiniem. Ekonomiskā situācija šeit nenoliedzami ir labvēlīgāka, Latvijā tādas finansiālās drošības nav.

 

Pieļauju, ka ekonomiskā drošība nav vienīgais iemesls, kādēļ latvieši pārceļas uz Islandi. Kā Jūs domājat, kādi faktori vēl varētu ietekmēt latviešu došanos uz Islandi?

 

Laura: Pazīstu četras meitenes, kas ir ieprecējušās šeit. Domāju, ka tas ir diezgan populāri, turklāt pazīstu arī divus latviešu vīriešus ar islandiešu sievām. Ja pārvācas divu latviešu ģimenes, tad laikam ekonomiskais faktors tomēr dominē.

 

Edgars: Es savukārt pazīstu pensionāru pāri, kuri šeit ilgu laiku dzīvoja, tad uz gadu pārvācās uz Latviju un teica, ka tur dzīvot vairs nevar. Atgriezās atpakaļ. Tikpat būtiska kā finansiālā drošība ir arī cieņa un normāla darba devēja attieksme.

 

Vai Līgo svētkus svinēsiet?

 

Edgars: Nē, man šie svētki asociējas tikai ar alus pļumpēšanu. Ko es ar letiņiem tur darīšu…

 

Laura: Protams, nē. Vienīgā no īpašajām latviešu tradīcijām man ir Lieldienas, jo bērniem patīk olas krāsot. Ziemassvētkus šeit svin tāpat kā Latvijā.

 

Finālā būtu ļoti interesanti dzirdēt Jūsu domas par mūsdienu cilvēku kustību, dzīvju savīšanos, sabiedrības daudzveidību.

 

Edgars: Es skatos uz to ļoti pozitīvi. Mijiedarbība ir pozitīva un izglītojoša. Cilvēku maisījums pasaulē ir nevis sprādzienbīstams, bet pat ļoti noderīgs! Jāiet pasaulē ar atvērtu sirdi.

 

Laura: Piekrītu. Internacionālā vidē ir daudz vairāk pozitīvā. Turklāt mijiedarbība ir arī neizbēgama. Cilvēki nav nekad sēdējuši vienā punktā. Tā kā šobrīd ir tik daudz ceļošanas iespēju, cilvēki vienmēr dosies tālāk un meklēs savu vietu pasaulē!

 

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.