Ceļojuma dienasgrāmata

Aleksandra Rosa

Linda Ansone

Adelīna Darviņa

Uz Islandi mēs devāmies visnotaļ kuplā skaitā – 11 cilvēki, ieskaitot 8 jaunos pētniekus no Rīgas Stradiņa Universitātes, mūsu pasniedzēju Ilvu Skulti, manu draudzeni Jeļenu un mazo pasažieri Pārslu, kura lietderīgi pavadīja savu laiku ar rotaļu pafiniem (pafins – Islandes putns, kura kultam pēc brīža pievērsīšos detalizētāk).

 

Mūsu ceļojuma mērķus iedalīšu divās daļās. Pirmkārt, tikšanās ar uz Islandi emigrējušiem latviešiem un viņu pieredzes dokumentēšana ar dažādu mediju palīdzību. Fotografēšanas mērķiem mūsu komandai pievienojās 3 RSU studiju programmas “Fotogrāfija” absolventes Adelīna, Renāte un Linda. Ar video intervijām nodarbojās programmas “Multimediju komunikācija” pārstāvji Liliāna un Kristaps. Ar rakstu darbiem tika galā “Žurnālistikas” programmas absolvente Elīna, mūsu pasniedzēja Ilva un es pati, ceturtā no fotogrāfu meitenēm. Savukārt nupat maģistra grādu guvusī Līga nodarbojās ar organizatoriskiem jautājumiem.

 

Otrais un acīmredzamais mērķis ir tipiskās tūristu izpriecas: ūdenskritumi, geizeri, lagūnas, sēravoti, vulkāni, lavas lauki, savvaļas zirgi, un vēl, vēl, vēl. Linda ar Līgu kā vissvarīgāko punktu mūsu programmā iezīmēja vaļu vērošanu salas ziemeļos, kas gandrīz izvērtās par neiespējamo misiju. Labi, ka vaļi tomēr atpeldēja meitenēm pretim.

 

Mūsu zināšanu bagāža, dodoties uz Islandi, bija ļoti daudzveidīga. Kad kādā sapulcē pirms ceļojuma dalījāmies ar pirmajiem iespaidiem par valsti, tika nosaukti tādi vārdi kā aukstums, tumsa, migla, sala, vaļi. Man prātā pirmā ienāca izpausmes brīvība. Tas tāpēc, ka tieši pirms gada apmeklēju šo ledus un uguns zemi apmaiņas programmas ietvaros un zināju, ko sagaidīt no islandiešu brīvā gara. Pieminēšu, ka lielāko daļu savas četrus mēnešus ilgās Islandes dzīves pavadīju nelielā ziemeļu pilsētā Agireiri, bet par citiem Islandes reģioniem man iespaidu tikpat kā nebija. Daudz praktisku zināšanu bija arī Elīnai un Ilvai, tāpēc mēs trijatā kļuvām par gidiem visai pētnieku grupai.

 

Ceļojuma astoņas dienas plānojām atbilstoši mērķiem. Brauciena pirmo pusi pavadījām galvaspilsētā Reikjavīkā, bet tālākās četras dienas veltījām Islandes ziemeļu daļai, dzīvojot manā studiju pilsētā Akureiri, ko mēdz saukt arī par ziemeļu galvaspilsētu.

Nakti mēs šī ceļojuma laikā tā arī neizjutām. Saule Islandē noriet, taču periods starp saulrietu un saullēktu ir tik īss, ka debesis nesatumst.

Domāju, es nesamelošu, ja teikšu, ka visu braucēju pirmais un šokējošākais iespaids bija nebeidzamā diena. Islandes specifika, kura ne vienmēr ienāk prātā Latvijas platuma grādu iedzīvotājiem, ir polārā diena vasarā un polārā nakts ziemā. Šie ir periodi, kuros cīņa ar dienasgaismu un tās neesamību izraisa ievērojamas problēmas tiem, kas nav pieraduši pie tik krasām diennakts cikla pārmaiņām. Nakti mēs šī ceļojuma laikā tā arī neizjutām. Precizēšu, ka polārās dienas un nakts jēdzieni būtu attiecināmi tikai uz reģioniem, kas atrodas aiz polārā loka, tādējādi Islande tur nebūtu ieskaitāma. Saule Islandē noriet, taču periods starp saulrietu un saullēktu ir tik īss, ka debesis nesatumst. Nebeidzamā gaisma, protams, pieprasa radikālus risinājumus no vietējo iedzīvotāju un tūristu puses – katrs logs tiek ekipēts ar žalūzijām un pāri tām vēl tiek pārvilkti biezi aizkari. Lai arī cik varens nebūtu aizkaru biezums, saules gaisma tomēr ielavījās mūsu istabās, ļaujot pirmajās ceļojuma dienās pagulēt vien pāris stundas. Entuziasmu tas mums neatņēma, un ik rītu mēs devāmies tālāk savās tūristu un pētnieku gaitās.

 

Otrais iespaids, kuru veidoja ne vien personīgie vērojumi, bet arī vietējo latviešu komentāri – valsts ir pārpildīta ar tūristu izklaidēm un veikaliem. Uz katra otrā stūra pieejams jau minēto pafinu veikals, kurā tūristi iepērk mazus un lielus, plīša, metāla un keramiskus pafinus, kreklus, kartiņas, piekariņus, aproces, pildspalvas un grāmatas ar un par pafiniem. Apaļīgie putni ar mīlīgajām izteiksmēm un oranžajiem knābjiem ir kļuvuši par īstenu sērgu Islandes un it īpaši Reikjavīkas dzīvē. Tie izstumj vietējo iemīļotās atpūtas vietas, veikalus un kafejnīcas, padarot suvenīru tirgošanu par vienu no pilsētas kaitinošākajām iezīmēm. Interesanti, ka pavisam ne katrs islandietis ir pafinus redzējis, jo tie mīt nepieejamos krastos un nelielās salās tālu no populārajām tūristu apskates vietām.

 

Pētniecisko darbu veicām, daloties grupās, tādēļ vienlaicīgi varējām iesaistīties uzreiz vairākās aktivitātēs. Paralēli notika intervijas, fokusgrupu diskusijas, filmēšanas. Šādā veidā mēs ne vien ieguvām vairāk materiāla, bet arī neapgrūtinājām intervējamos ar pārāk lielo pētnieku sastāvu. Tā nu mēs paguvām ar visdažādāko mediju palīdzību nointervēt vairāk kā 20 personības, kas dalījās pieredzē par dzīvi, darbu, ģimeni, kultūru Islandē, skaidroja savus prombraukšanas cēloņus, kā arī ziemeļu dzīves patīkamos, pārsteidzošos un negatīvos aspektus.

 

Jāpiemin, ka Islandes latvieši nav uzskaitīti nevienā datubāzē, tāpēc intervējamo meklēšana kļuva par atsevišķu izaicinājumu pirms braukšanas. Savus kontaktus veidojām, tieši komunicējot ar paziņām, draugiem, ģimeni, un arī rakstot pavisam svešiem cilvēkiem Facebook grupās. Atsaucība bija apbrīna vērta! Uz sarunu izdevās aicināt ne vien tautiešus Reikjavīkā, bet arī Agireiri un Dalvikā.

 

Pirmā diena

 

Sāksim ar Reikjavīku. Uz galvaspilsētu mēs atbraucām vakarā (tumšs, protams, nebija) pēc gara ceļojuma no Rīgas uz Viļņu, tad Keflaviku, kur atrodas Islandes starptautiskā lidosta, un tikai tad Reikjavīku. Lai arī piekusums bija liels, mēs tūliņ devāmies pilsētas gaitās. Kāds devās uz centru, lai apskatītu slaveno Hallgrímskirkja, lielāko Reikjavīkas baznīcu, kas tiek uzskatīta par vienu no būtiskākajiem pilsētas simboliem. Šī iespaidīgā 75 metrus augstā celtne ir būvēta pakalnā, tādēļ tā ir pārredzama no daudziem pilsētas punktiem un kalpo par labu orientieri. Tieši no baznīcas pakalna mums izdevās vērot oranžu un rozā toņu iekrāsotās Reikjavīkas debesis trijos naktī. Apmeklēta tika arī koncertzāle Harpa, monumentāla celtne ar stikla fasādi, kas atrodas tieši pie krasta līnijas. Netālu no mūsu apmešanās vietas atradās arī olimpiskais baseins, kurā līdz pat desmitiem vakarā var atpūsties no dienas steigas. Baseins ir īpaši iecienīta vietējo socializācijas vieta, kur āra karstajās vannās islandieši guļ stundām ilgi, apspriežot jaunākās ziņas ar pazīstamiem un ne tik pazīstamiem cilvēkiem.

Otrā diena

 

Jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas mums bija ieplānotas vairākas tikšanās, tostarp sarunas ar Reikjavīkas Līgo svētku organizatoriem un Islandes latviešu skoliņas izveidotāju. Tajā pašā dienā mums nācās iepazīt Islandes cenu skarbo realitāti. Par 10 eiro vērto bāra izlejamo alu es jau biju stāstījusi, taču olu paka par to pašu cenu kļuva par pārsteigumu. Par cenām gan īpaši ilgi nepārdzīvojām un pavisam drīz jau viesojāmies bāros un kafejnīcās, un arī ledusskapī ievietojām ne olu paku vien.

Trešā diena

 

Dabas brīnumus apskatījām, izbraucot tā saukto Reikjavīkas zelta riņķi. No sākuma Þingvellir dabas parks ap vienu no Islandes lielākajiem ezeriem. Tūristu drūzma gan šeit bija tik liela, ka nācās gaidīt savu vietu skatu laukumā un izvairīties no GoPro entuziastu selfiju kātiem. Pieļauju, ka rosība bija īpaši aktīva, jo šis ir slavenā riņķa pirmais pieturas punkts. Tālāk nebija tik traki. Pēc 60km ceļā bija Geisir jeb lielais geizers, blakus kuram apskatāmi arī sēravoti. Pēc tam – iespaidīgākais no dzīvē redzētajiem ūdenskritumiem, ņemot vērā arī visus tos, ko pirms gada biju redzējusi ziemeļos. Gullfoss ir vieta, kas liek no sākuma iekliegties apbrīnā un tad apsēsties tā priekšā, ilgi vērojot vareno ūdeni pilnīgā klusumā.

 

Piedzīvojums jau bija pusceļā, kad pasažieri sāka pieprasīt alu. Es operatīvi sameklēju tuvāko Vínbúðin, valstij piederoša alkohola monopolista filiāli. Priekšroku devām vietējiem produktiem no Viking un Einstock alus darītavām. Kārtējo reizi noderēja mana Islandes garo vakaru pieredze!

 

Ceļu turpinājām uz melno smilšu pludmali Vik, kur vērojām milzīgos dabiski veidotos bazalta stabus, kas izkārtojušies daudzos līmeņos viens pie otra. Vējš krastā bija tik auksts, ka melno smilšu prieks bija neilgs, un mēs drīz vien devāmies uz Islandes dienvidu “lielo noslēpumu”. Seljavallalaug ir viens no vecākajiem cilvēka būvētajiem baseiniem Islandē, kas tapis teju pirms 100 gadiem. Nekādas ieejas maksas un uzraudzības. Ātri pārģērbāmies viegli smakojošās kabīnēs un ienirām zaļajā ūdenī. Ar alu rokās šī bija labākā atpūta pēc garā ceļa, ko vien varējām iedomāties. Priekšā vēl bija 150 kilometri atpakaļceļa, taču tos mēs izturējām pussnaudā.

Ceturtā diena

 

No zelta riņķa mēs uz Reikjavīku atbraucām iespaidu pārpildīti, tādēļ piekusums tika sajusts vien nākamajā rītā. To papildināja kārtējā negulētā nakts. Mēs steigā sakrāmējām čemodānus un atstājām noīrēto Reikjavīkas namiņu, lai tālāko dienas daļu pavadītu centrā. Es, piemēram, biju ieplānojusi interviju ar mākslas studenti no Latvijas. Vakarā visi kopā devāmies uz kalnu, nokļūšana kurā kļuva par ekstrēmāko braukšanas pieredzi mūsu auto vadītājiem. Ceļš noslēdzās ar burvīgiem skatiem pār visu Reikjavīku un tās apvidu, kā arī pikniku pie mūsu džipiem. Par džipiem īpašs paldies Elīnas vīram Ervinam!

 

Tikai pēc tam mēs devāmies tālajā ceļā uz Agireiri, kurš bija kalnaināks nekā mēs iedomājāmies. Vēl četras stundas ceļā, izbraucot pazemes tuneli, fjordu krastus un pāris reizes iebraucot mākoņos un sniegotajās virsotnēs. Un vienos naktī mēs visbeidzot sasniedzām ziemeļu galapunktu.

 

Piektā diena

 

Agireiri bija īstā vieta, lai atvilktu elpu. Šī 18’000 cilvēku pilsētiņa fjorda krastā, kuras tuvumā pat mēdz viesoties vaļi, piedāvāja kārtējo baseinu atpūtai un kājām izstaigājamus pilsētas mērogus. Dīvaini, taču tieši Agireiri un blakus esošajā Dalvikā mēs sastapām visvairāk latviešu.

 

Tā kā Agireiri Universitātē mācījos četrus mēnešus, es ar lielu prieku atgriezos universitātes telpās un sastapu vienu no pasniedzējiem Markusu. Markuss Mekls pasniedz komunikācijas un mediju studiju priekšmetus, kā arī par īpašu pētniecības interesi izvirza emigrantu pieredzi Agireiri. Viņa zināšanas šajā jomā un palīdzīgā roka Islandes latviešu meklēšanā bija ārkārtīgi noderīgi mūsu projektam. Tieši Markuss deva norādes par to, kur vērsties Agireiri un Dalvikā un ar ko būtu visinteresantāk aprunāties.

 

Daļa no mūsu grupas vēlāk devās uz tikšanos vietējā rātsnamā un omulīgā retro stila kafejnīcā Kaffi Ilmur.

 

Sestā diena

 

Nesteidzīgā ritmā Agireiri dzīve turpinājās, un nākamā diena tika iezīmēta ar makšķerēšanu ar Markusu un viņa dēliem. Visi kopā izbraucām uz Hjalteyri, kur 10 minūšu laikā tikām pie pamatīgas mencas un pēc tam devāmies pastaigā pa pludmali, meklējot akmeņus un gliemežvākus līdzi ņemšanai uz Latviju. Mūs patīkami izbrīnīja vietējais (vienīgais) restorāniņš, kurš laimīgas sagadīšanās kārtā svinēja savu sezonas atklāšanu ar kafiju un kūkām tieši tad, kad mēs tajā ienācām.

 

Vēlāk vēl Līga ar Lindu un Ilvu devās nakts avantūrā uz ziemeļu ūdenskritumiem un lagūnām. Piecēlušās trijos naktī un atbraukušas ap pusdienu laiku, viņas atveda pašu svarīgāko ziņu – vaļi ir redzēti!

 

Septītā diena

 

Dienā pirms došanās mājup mūsu pētnieku grupa noslēdza pēdējos interviju darbus un vakarā tika aicināta ciemos pie Markusa uz jēra gaļas un citu vietējo velšu degustāciju.

Astotā diena

 

Islandes pieredzi finalizējām ar celšanos agrā rītā, lai dotos uz Reikjavīku caur tiem pašiem kalniem, sniegiem un mākoņiem. Tā kā mana pēdējā intervija bija ieplānota vienos dienā, garajam braucienam bija jābūt precīzam līdz pēdējai minūtei. Laimīgā kārtā mēs ne vien paguvām nointervēt Gundegu, vienu no, manuprāt, kolorītākajām bloga varonēm, bet arī tikām aicinātas uz kopīgu lazanjas ēšanu. Jau pēc stundas visai ceļotāju grupai bija jātiekas, lai dotos uz lidostu Keflavikā. Tad vēl četras lidojuma stundas līdz Viļņai un četras braukšanas stundas līdz Rīgai. Ceļā pavadījām 20 stundas. Nekad iepriekš es neizjutu tik lielu prieku par atgriešanos Latvijā!

 

Islande, it īpaši tik intensīvā gaitā, ir pārbaudījums, kas atstāj jebkuru ceļotāju bezspēkā. Tās daba, cilvēki, kultūra piepilda ar iespaidiem un emocijām un vienlaikus arī iztukšo visus spēkus. Tagad, atskatoties uz katru ceļojuma dienu bez steigas, izbaudu to vēl vairāk!

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.