Kulturāli viss ir palicis brutāls

Intervija ar Renāti Feizaku

Aleksandra Rosa,

Linda Ansone

Mākslas studente Renāte mūsu sarunai izvēlējās omulīgo Stofan Cafe Reikjavīkas centrā. Ienākot viņa tūliņ sasveicinājās ar lielu daļu publikas, mēs kopā ar Līgu un Jeļenu iesēdāmies mīkstajos krēslos, bet Linda tajā laikā staigāja apkārt un meklēja labākos rakursus mūsu sarunas fotografēšanai, fonā skanot kāda apmeklētāja klavierspēles mēģinājumiem. Ar vecām koka un flīžu grīdām, visu krāsu un stilu mīkstajām mēbelēm un krustdūrienā izšūtām gleznām uz tualetes sienām tas viss stipri atgādināja iemīļotos Rīgas retro stila bārus.

 

Renāte gan teica, ka kafejnīcas īpaši neapmeklē un daudz biežāk ir sastopama eksperimentālajā kinoteātrī Bio Paradis, kur strādā viņas draugs. Tur esot arī kafejnīca, kuru reti kurš apmeklē un kura ir perfektā Renātes un viņas draugu tikšanās vieta. Līdz tai mēs diemžēl netikām, bet vieta esot izcila!

 

Mazliet samulsusi par manu jautājumu par Islandes dzīves sākumu, Renāte skaidroja, ka konkrēta datuma nemaz nav. Varētu teikt, ka pirms pieciem gadiem, bet pareizāk būtu teikt pirms diviem… Lieta tāda, ka pirmoreiz Renāte Islandi apmeklēja 2007. gadā, un pavadīja šeit 9 mēnešus. “Man bija 19 gadi, atbraucu ceļot. Bija riktīgi bailīgi, bet islandieši ir superīgi un ļoti pretimnākoši!” Kopš tā laika viņa ir dzīvojusi starp Latviju un Islandi, un tikai nesen ir atbraukusi uz Reikjavīku uz ilgāku dzīvošanu. Šobrīd Renāte studē Islandes Mākslas Akadēmijā un paralēli strādā.

 

Ikdienas lietas

“Sākumā bija smagi, jo dzīvoju kā apburtajā aplī. Lai dabūtu darbu, nepieciešams kennitala jeb personas kods. Lai dabūtu kennitala, tev vajag darbu. Mēs ar draudzeni nolēmām doties pa vietējiem bāriem darba meklējumos un pārsteidzošā kārtā drīz vien to dabūjām. Iedomājies, 19 gadi, bez pieredzes un ar klišejiskiem iespaidiem par Islandi kā Bjorkas un Sigur Ros zemi. Bija sarežģīti.”

 

Arī pie vietējās valodas nācās pierast momentāli, jo risināt valodas mācīšanās jautājumu pirms izbraukšanas nevarēja. “Islandiešu valodu nemaz nebija iespējams mācīties Latvijā. Es atradu vienu projektu Ziemeļu vēstniecībā, kura ietvaros islandiešu pasniedzējam bija jāmāca valoda privātkursu formātā. Bija vajadzīgi vismaz seši cilvēki un bija tikai trīs. Pie vainas bija gan intereses trūkums, gan finansiālais jautājums. Gadu gaitā esmu iemācījusies saprast ļoti daudz no teiktā, tikai esmu kautrīga runāšanas ziņā.”

 

Cilvēku iepazīšana šeit lielus trikus nepieprasa, taču tas, protams, ir atkarīgs no interesējošās publikas. Renāte stāsta, ka bez grūtībām iepazina Reikjavīkas radošās aprindas. “Lai satiktu cilvēkus, ir jāiet noteiktās vietās un jādzer alus. Tas ir pavisam vienkārši!”

«Iedomājies, 19 gadi, bez pieredzes un ar klišejiskiem iespaidiem par Islandi kā Bjorkas un Sigur Ros zemi. Bija sarežģīti.»

Komunikācijas un radošo aprindu ziņā Reikjavīka un Rīga ir ļoti līdzīgas. Es nebeidzu māt ar galvu, kad Renāte stāstīja par Kaņepes kultūras centra apmeklētājiem, kurus tu vai nu personīgi pazīsti, vai arī vismaz esi iepriekš redzējis. “Tāpat arī šeit; tu ienāc Hurra bārā un pazīsti visus apmeklētājus, bārmeņus. Katrs otrais bārmenis ir mākslinieks. Arī es strādāju servisa industrijā, ko man citu darīt! Tā taču ir mākslas izglītība, kura paredz kaut kāda cita darba darīšanu. Atšķirība no Rīgas šeit ir tāda, ka tev nemaz tik daudz nav jāstrādā, lai tu spētu samaksāt par skolu, īri, pārējo. Latvieši izvērtē tevi pēc tā, ar ko tu pelni, bet šeit es ar to nesaskaros. Cilvēki tevi neidentificē ar to, ko tu dari.”

 

Runājot par komunikāciju ar Reikjavīkas latviešiem, Renāte saka, ka par tiem viņai nav ne jausmas. “Man ir vairāki latviešu draugi, taču par citiem es neko nezinu. 99% manu paziņu ir islandieši.” Saites ar Latviju viņa, protams, uztur, it īpaši ar LMA Vizuālās komunikācijas nodaļu. “Esam arī ar draugu runājuši par to, ka, iespējams, kādreiz pārcelsimies uz Latviju. Bet tā laikam ir mana melanholiskā būtība, jo, visticamāk, kad atgriezīšos skarbajā Latvijas realitātē, manas domas mainīsies.”

 

Saruna piepeši ievirzījās tūrisma jautājumos un vietējās valūtas vērtības straujajā kāpumā. “Bingo! Es nemaz nezināju, ka 1000 kronas tagad ir 9 eiro. Kamēr esam Latvijā, mēs ar draugu izīrējam savu dzīvokli Airbnb, un izrādās, ka nopelnīsim baigi daudz naudas! Nesaprotu, kā tas ir iespējams, mēs taču neko nedarām, kāds vienkārši paliks mūsu dzīvoklī!” Vēl nedaudz sarunu par cenām, un Renāte nonāca pie secinājuma: “Ārprāts, cik drausmīgi dārgs ir alus!” Pilnībā piekrītu.

 

«Visi vīrieši, kurus es pazīstu Islandē, ir feministi, turklāt ļoti atklāti. Pat es reizēm pasaku kaut ko, kas ir seksisms, un viņš atbild – hei, ko tu runā!»

Par brīvībām

 

Kafijas malkošana ar līdz šim nesastaptiem cilvēkiem mēdz aiznest prātu negaidītos virzienos. Tā nu tālāk mēs runājām par Islandes politiku, liberāļu cīņu ar novecojušiem sabiedrības uzskatiem, paaudžu problemātiku Latvijā un pārmaiņu nepieciešamību. Kad atšķirības starp mūsu valstīm ir tik krasas, domāju, šādi salīdzinājumi var sniegt interesantu vielu pārdomām.

 

“Islandē dzīvot ir brīnišķīgi. Ir miers un pavisam nav stresa. Jūtams ir pozitīvisms, apkārt ir tik daudz mīļu cilvēku, turklāt šeit vari būt tas, kas patiesībā esi. Viss ir easy!” Runa šajā gadījumā ir gan par brīvo attieksmi pret seksuālo identitāšu daudzveidību, gan arī par vispārīgiem priekšstatiem par vīrieša un sievietes lomām sociumā. “Latvijas sabiedrībā ir uzskats, ka, ja esi sieviete, tev ir jādzemdē. Neviens to skaļi nepasaka, bet jūtama ir noskaņa – tev ir jau trīsdesmit, kas notiek, kāpēc tu nedzemdē, ar tevi kaut kas nav kārtībā, varbūt tev par to vajadzētu sākt domāt…”

 

Arī feminisma tematiku šeit skata no atšķirīga rakursa. “Visi vīrieši, kurus es pazīstu Islandē, ir feministi, turklāt ļoti atklāti. Pat es reizēm pasaku kaut ko, kas ir seksisms, un viņš atbild – hei, ko tu runā! Tas ir nenormāli skaisti, kad sabiedrība ir brīva no aizspriedumiem un draugi man var par šādām lietām aizrādīt.”

 

Turpinot Latvijas aizspriedumu tematiku, Renāte piemin pavisam nesenās Latvijas ziņas – Veselības ministrijas aizliegto Medicīnas vēstures muzeja plakātu, kuru ministrija izvērtējusi kā provokatīvu un neviennozīmīgi vērtējamu. “Tas ir skaisti! Īpaši man patīk rakstu komentāri, piemēram, par spalvainajiem dibeniem. Es pat nenojautu, ka tādi cilvēki vēl eksistē. Tas bija pamatīgs reality check!” Renāte vēl piebilst, ka ir interesanti vērot, kā cilvēki izprot normālo un anormālo. “Kādam sveša cilvēka sāpināšana un aizskaršana arī ir normāla!”

 

 

«Līdz ar to man bija jāizvācas no četriem dzīvokļiem 101 Reikjavīkā, jo visi īpašnieki nolēma piedāvāt savus dzīvokļus Airbnb. Es nezinu nevienu cilvēku centrā, kurš nebūtu saskāries ar šādu problēmu!»

Toreiz un tagad

 

“Kad atbraucu 2007. gadā, viss bija pavisam citādāk nekā tagad. Bjorka dzēra alu bārā Sirkus, tas bija Myspace laiks un viens no maniem atbraukšanas iemesliem vispār bija tāds, ka manā Myspace lapā mūzikas topu veidoja islandiešu grupas. Tajā laikā tūristu tikpat kā nebija, tie bija pirmie gadi kopš robežas atvēršanas. Tikai tad Eiropas Savienības valstu pārstāvjiem bija iespēja pārcelties uz dzīvi Islandē.”

 

Savu stāstījumu par pārmaiņām Reikjavīkas dzīvē, ko lielā mērā ietekmējis tūrisms un migrācija, Renāte sāka ar skaidrojumu par dažādiem pilsētas apgabaliem. Reikjavīka iedalās rajonos, un 107, 101 un 105 ir centra zonas, kurās vienmēr ir dzīvojuši radošie cilvēki. Tās kādreiz bija salīdzinoši lētas un mākslinieki varēja dzīvot viens otram blakus. Katram rajonam ir arī piesaistīta skola, piemēram, netālu no Hallgrimskirkja baznīcas atrodas skola, kuras skolēnus sauc par 101 bērniem. “Tur vienmēr ir bijis bērnu mikslis, kurā uzaugi par atvērtu cilvēku. Tur mācījās arī imigranti, patvēruma meklētāji, dažādas ādas krāsas un etniskās piederības bērni. Tā tas bija vienmēr, un arī tad, kad ierados Reikjavīkā 2007. gadā.”

 

Tagad, kopš tiek piedāvāti lētie lidojumi un uz Islandi brauc pat cilvēki, kuri nekad nebūtu iedomājušies uz šejieni atbraukt, tūrisms ir lielā mērā izmainījis Reikjavīkas ikdienu.  “Ir parādījies arī Airbnb, kura sākotnējā ideja bija ļoti skaista – padalīties ar savu dzīvokli un lokālo pieredzi, kamēr pats neesi mājās. Problēma ir tāda, ka islandieši sāka pirkt dzīvokļus: divus, trīs, četrus… Līdz ar to man bija jāizvācas no četriem dzīvokļiem 101 Reikjavīkā, jo visi īpašnieki nolēma piedāvāt savus dzīvokļus Airbnb. Es nezinu nevienu cilvēku centrā, kurš nebūtu saskāries ar šādu problēmu! Un cenas tagad ir astronomiskas. Arī 101 skola, kuru nupat minēju, zaudē bērnus, jo šeit vairs nedzīvo ģimenes.”

 

Renāte ieminējās arī par pafinu suvenīru veikaliem, kurus Reikjavīkā nevar nepamanīt. “Es varu pieminēt 7 mīļākās centra vietas, kuras tagad ir pārtapušas par pafinu veikaliem. Islandiešu dizaineru veikalam nācās izvākties, jo tur tagad ir pafinu veikals, tas pats notika ar superīgāko frizētavu. Kulturāli viss ir palicis brutāls.”

 

Toties muzikālā ziņā viss aug un attīstās! “Redzu arvien jaunas grupas, un kaut kas foršs visu laiku notiek. Pat nezinu, kā mākslinieki to dara, bet kaut kādā veidā viņi tāpat bīda idejas un projektus uz priekšu!”

 

Renātes pozitīvo noti papildināja nākamais klavieru spēlētājs turpat aiz mūsu dīvāna. Noslēgumā viņa mūs paskubināja steigšus doties uz performanču mākslinieka Ragnara Kjartansona retrospektīvi Islandes Modernās mākslas muzejā. “Jūs nevarat aizbraukt no Islandes, neapmeklējušas šo izstādi!”

 

 

Reikjavīka, 2017. gada jūnijs

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.