Lielie pūliņi

Intervija ar Zani Brikovsku

Ilva Skulte

Ko Tev nozīmē būt Islandē?

Pēc tik daudz gadiem, kas pavadīti šeit, Islande man joprojām ir kaut kas īpašs. Šeit ir tāds liels šarms. Un tagad tās ir manas mājas. Nemaz nezinu, kurā brīdī sāku teikt – tagad es apciemošu vecākus, braukšu ciemos uz Latviju. Bet tas prasīja laiku – kādus piecus gadus. Pēc pieciem gadiem es jutu, ka esmu atbraukusi, ka te ir mana vieta.

 

Kas to noteica?

Lielie pūliņi. Manuprāt, svarīgākais izaicinājums man šeit bija lielā telpa. Tā nav metropole, te nav milzīgas kultūras dzīves, nav pārsteidzošas arhitektūras, bet ir vienkārši daba, tukšums, laiks. Tāds rāmums, pie kā bija jāpierod, un jādomā, ar ko tu to visu aizpildīsi. Tas īstenībā bija arī mans lielākais ieguvums šeit.

 

Un ar ko Tu to piepildīji?

Es domāju – ar domām par sevi, par dzīvi, atvēlot daudz vairāk laika lasīšanai, dažreiz vienkārši ļaujot laikam plūst. Es jau varētu teikt, jā, es sāku cept maizi, apkopt dārzu, sēt augus, kas ir tādas darbības, kas liecina par rāmumu, laika pārpilnību. Bet patiesībā, es vienkārši izbaudīju laiku, atklāti sakot, sāku meditēt.

 

Tev liekas, ka Latvijā cilvēks nevarētu, piemēram, aizbraukt uz Valmieru, Cēsim un Krāslavu un iegūt laiku sev?

Noteikti, ka var. Bet man notika šādi. Tā savā ziņā bija izvēle. Man bija jāizvēlas – vai visu laiku dzīvot tādā tranzīta stāvoklī, domājot, ka kaut kad tūlīt mēs brauksim atpakaļ (sapratu ļoti ātri, ka tā negribētu), vai arī pateikt - nē, te es nevarēšu iedzīvoties un aizbraukt uzreiz. Un tomēr bija tāds neformulējams spēks, kas šeit pievilka. Mani saistīja cilvēki, kas šeit dzīvo. Piedzīvoju daudz lielāku telpu daudzveidībai nekā Norvēģijā, kur savulaik studēju.

 

Ko Tu šeit saproti ar daudzveidību?

Nav tik strikta rāmja, kas ir normāli, kas pieņemami. To es izjutu Norvēģjiā – biju gan jaunāka. Šeit daudz lielākā mērā vari būt tas, kas vēlies būt. Tā brīvība sākumā pārsteidz, un pēc tam saproti, ka tā ir privilēģija. Es jūtos priviliģēta, šeit dzīvojot. Pilnīgā nekurienē – Agireiri – tā pat nav Reikjavīka, ar savu kultūras dzīvi un mutuļiem. Tā tas notika. Un es atceros kā pilnīgi apzinīgu lēmumu, ka es sapratu, ka palieku dzīvot Agireiri. Tad ar pilnīgi citādāku attieksmi sāku apgūt islandiešu valodu un aizgāju dziedāt korī. Sāku skatīties, ko vēl varētu darīt. Tā esmu ieaugusi šeit un arī bērni…

«Tā brīvība sākumā pārsteidz, un pēc tam saproti, ka tā ir privilēģija. Es jūtos priviliģēta, šeit dzīvojot.»

Tev ir trīs bērni. Vecākais piedzima Latvijā, pārējie – šeit…

Kad Tev ir bērni, kādā brīdī tu sev jautā – kādā vidē es gribētu, lai viņi uzaug. Arvien vairāk apzinos, ka man ir ļoti svarīgas tās vērtības, ko var piedzīvot šeit. Galvenais, ka cilvēks ir vērtība. To es šeit ļoti spēcīgi piedzīvoju, un gribētu, lai tā to saprot mani bērni – ka neatkarībā no tā, kur tu esi uzaudzis, strādā vai esi  mācījies, neatkarīgi no tā, kā izskaties vai uzvedies, kā cilvēks tu esi vērtība. Tā īstenībā ir kristīga vērtība, bet to neproponē kā kristīgu, tas vienkārši ir apkārtējos cilvēkos. Tu saņem cieņu, jo esi vienkārši cilvēks.

 

Kā Tev liekas, vai tas saistīts ar kultūru, vai varbūt to nosaka skarbā daba – tu apzinies cilvēku vērtību, jo savulaik daudzi gājuši bojā jūrā, vētrās, vulkānu izvirdumu rezultātā.

Tur ir vairāki faktori. Svarīgi ir arī tas, ka tā ir neliela sabiedrība – kā tāda liela ģimene. Viņi ir mācījušies viens otru atbalstīt. Nav bijis viegli. To var redzēt arī grūtos brīžos, kad notiek kāda traģēdija, kā cilvēki – ne tikai ģimene, bet lokālā vide vai visa pilsēta - ir gatava būt ar tevi un atbalstīt. Un islandiešos ir tāds kā naivums. Tas nav uzspēlēts. Viņi patiešām savā ziņā ir naivi. Uzticoties un domājot, ka viss beigās būs labi. Viņiem ir pat tāds teiciens: “Tas kaut kā nokārtosies”. Šo īpatnību tu izjūti ilgākā laika posmā, te dzīvojot, apjēdz un vēlies to pieņemt. Tā ir vide, kur vēlies, lai tavi bērni uzaug. Patriotisms Latvijā mani vispār neuzrunā – tā sakāpinātā sajūta, ka es ar visu to sāpi apakšā, ciešanām, ko mūsējie izdzīvojuši, esmu pret vai par kaut ko. Mums ir cita vēsture. Te patriotisms ir tādēļ, ka viņi mīl, kur ir. To man ir svarīgi iedot arī bērniem.

 

Daudzi mums Islandē saka, ka te ir lielāka brīvība. Vai tu piekrīti, un kas tev ir brīvība?

Svarīgākais, ka tu tuvojies pieredzei, ka esi kopums. Ar visām dažādībām, kas tevī ir. Ka šeit ir vieta un attieksme no citiem, kas tev ļauj pieredzēt sevi kā sevi - to grūti izteikt. Laiks un vieta, un attieksme. Protams, arī vecums – mani ir pāri 40 - liek pievērsties savai iekšējai pieredzei. Islande paņem ar savu tukšumu, pārsteidzošo dabu. Ne arhitektūra vai kultūra – cilvēka radītais, kultivētais -, bet izcila vienkāršība, kas palīdz. Tās visas ir reliģiskas pieredzes, kas šeit ir pieredzētas. Vairāk brīvība man šeit ir tāda kā brīvība pieredzēt sevi kopumā. To Islande dod. To rada kaut vai tas, kā tu jūties ziemas vētru laikā – trīs dienas milzīga vētra, tu sēdi, pieredzi kaut ko tādu, kam grūti dot vārdu. Laika apstākļi šeit ir mainīgāki, krasāki. Salīdzinājumā Latvija ir tik maiga. Šeit raupjums liek aizdomāties par sevi kā cilvēku.

 

Tu teici, ka šeit viena no īpatnām vērtībām, ir citu atbalsts, solidaritāte. Man liekas, ka Latvijas sabiedrībā tā īpaši pietrūkst. Vai to varētu no Islandes mācīties?

Noteikti. Man iepriekš nebija tik svarīga apkārtējā vide. Vairāk tas mans pulciņš – ģimene, draugi. Bet, te atbraucot, protams, savu lomu nospēlēja ierobežotie sociālie kontakti. Tu mācies pieņemt jebkuru, ko tu satiec, nebija izlases kā Latvijā. Tev ir jāmainās, lai saprastu cilvēku, kas liekas tik atšķirīgs. Tā arī ir brīvība. Un tā bija arī ar solidaritāti. Kaut kādā brīdī radu sevī interesi pievienoties. Palīdzēt, piemēram, imigrantu sievietēm šeit. Tā bija piesaiste vietējai sabiedrībai. Kopējiem spēkiem kaut ko darīt - tas bija tik būtiski. Es uzaugu Imantā. Kā bērns jutos labi, bet vēlāk tā bija tikai guļas vieta. Šeit man ir šī rajona apziņa, un es vēlos kaut ko ar vietējiem iedzīvotājiem veikt – ģimeņu dienu vai talku, vienalga – kaut ko kopā organizēt. Tas man ir kaut kas jauns. Solidaritāte viņiem noteikti dziļi kaut kur ir kristīgā vērtība. Viņi tā uzaug - iepriekšējā paaudze ļoti sirsnīgi gāja uz baznīcu, tagad tiek svinēti līdzīgi sekulāri svētki, bet tomēr joprojām daudzi izvēlas piesaisti baznīcai. Taču tik un tā otrs aspekts ir dzīves apstākļi mazā sabiedrībā, zvejnieku ciematiņu sabiedrībā.

 

Vai šeit varētu būt sava loma faktam, ka Islandes modernizācija un industrializācija ir notikusi ļoti strauji? Islandieši tikai pavisam nesen ir moderna sabiedrība. Cilvēki nav paspējuši mainīties.

Apjomi arī. Ar saviem astoņpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju Agireiri ir otra lielākā pilsēta. Visi viens otru zina.

«Svarīgākais, ka tu tuvojies pieredzei, ka esi kopums. Ar visām dažādībām, kas tevī ir. Ka šeit ir vieta un attieksme no citiem, kas tev ļauj pieredzēt sevi kā sevi.»

Tu strādā pilsētas domē, strādā savā profesijā - esi sociālais darbinieks.

Principā es pielāgojos. Attīstoties imigrācijai, pilsētas dome saprata, ka šeit veidojas īpašs jautājumu loks, un jābūt vienam darbiniekam, kurš risinātu ar imigrantu iedzīvošanos un integrāciju saistītās problēmas. Tika izsludināta pieteikšanās, un mani pieņēma. Domāju, ka savu lomu nospēlēja sociālā darba izglītība, un mans izglītības dokuments ir no Norvēģijas, tā ka man nebija nekur nekas jāsūta atzīšanai, un otrs moments – man bija pieredze Muceniekos, bēgļu centrā – tas viss nospēlēja savu lomu, un es šo vietu dabūju. Jā, arī krievu valoda, jo lielākā daļa ir austrumeiropiešu, kam vairāk vajag palīdzību, nekā skandināviem, kas atbrauc. Man ļoti patīk – iesaiste, dažādie cilvēki, pioniera darbs, jo neviens to iepriekš nav darījis. Viņi tik ļoti tev uzticas, jo saprot, ka to nav pieredzējuši –  jāsaprot visas sociālās sistēmas, kā tās darbojas, skolas, bērnu dārzi. Visas institūcijas, kas pieņem darbā cilvēkus, ir neizpratnē, jo tik daudz imigrantu līdz šim nav pieredzēti.

 

Vai tiesa, ka nekvalificētam darbaspēkam atrast darbu ir viegli, bet ja tev ir, piemēram, augstskolas diploms, ir daudz grūtāk atrast savai kvalifikācijai atbilstošu darba vietu?

Tur nepieciešama valoda, protams, ar izņēmumiem. Bet pašvaldībā strādāt vai pakalpojumu nozarē – te, protams, vajag valodu.

 

Islandieši labi runā angliski.

Jā, par to viņi saņem kritiku, ka ir toleranti un pārāk ātri pāriet uz angļu valodu. Es arī lūdzu kolēģiem, lai mani labo. Mēs pašvaldībā esam tikai divi iebraucēji. Tādēļ no manas puses pieteikties te darbā bija liels izaicinājums. Bija 18 pretendenti, sastrādāties ar ārzemnieci visiem bija kaut kas jauns, un tomēr viņi pieņēma mani. Es arī tagad jaunveidotajā integrācijas programmā mēģinu ielikt šo domu - mēģiniet atvērt durvis un piedāvāt iespēju. Neatkarīgi no tā, ka uzvārds nav islandiešu vai runā ar akcentu. Palīdz islandiešu uzticēšanās un cieņa pret cilvēku - viņi mēģina pieņemt un dot iespēju. Man ir nācies tulkot policijai sarunā ar latviešu jaunieti, kas braucis dzērumā, un kam grib atņemt tiesības. Pat tādā brīdī parādās tik ļoti liela cieņa pret šo jaunieti! Viņi gandrīz atvainojas, un ļoti cer, ka viņš labosies, un tieši tādēļ viņam jāņem nost tās tiesības. Tā attieksme ir pārsteidzoša. Tas ir pamats jebkuram noticēt tev.  Kāda latviešu sieviete, kas strādā par apkopēju, tikai šīs pieredzes dēļ, ka pret viņu attiecas kā pret pilntiesīgu kolēģi, atzina, ka piepeši jūt tādu dzīves spēku! Bet sievietei ir pāri piecdesmit, viņa saka –Latvijā es būtu zemāk par nulli…

 

Varbūt tu varētu ieskicēt kādas savas iniciatīvas vai  aktivitātes integrācijas jomā?

Kad dabūju šo darbu, gribējās darīt kaut ko interesantu. Un arī, lai islandieši ieraudzītu, kāda veida dažādība šeit ir. Sapratu, ka radošs veikums, kā izteikt sevi, varētu būt piemērots. Ne visi cilvēki zina valodu, tādēļ, izsakot sevi savādāk, viņi varbūt atvērsies. Pirmais projekts bija kopā ar kādu dejošanas skolotāju, kas māca arī islandiešu valodu. Ideja - mācīties islandiešu valodu ar kustību. Varbūt rodas deja. Tas izdevās. Bija sešas sievietes, es arī darbojos līdzi. Viena franču meitene teica – ja es spēju kliegt un raudāt islandiešu valodā, tad varēšu arī runāt sapulcē un plašākā auditorijā. Mēģinājām visādus ekstrēmus veidus, kā ar valodu darboties. Piemēram, tu rullē pa grīdu un sauc atbilstošu vārdu islandiski. VaI arī šūpo kāju vai roku un saki islandiski “svepla”, kas nozīmē “vicināt”. Tas iesēžas atmiņā, nav vajadzīgs kaut kāds papīrs, lai atcerētos. Islandieši bija pārsteigti un pat mēģināja mūs dabūt uz Reikjavīku, izrādīt kā tādu inovatīvu pieeju. Varbūt tas neder visiem, bet vismaz ir cita iespēja. Tas mūs iedrošināja.

 

Tad es uzrunāju mākslinieci, kas arī darbojas ar cilvēkiem tādā akciju veidā. Šoreiz tā bija ārzemnieku grupa, kur bija arī vairāk apmaiņas studentu, lai caur savas zemes mākslas vēstures piemēriem runātu par vērtībām, kultūru, pagātni. Tur bija vācieši, latvieši, igauņi, filipīnieši… ļoti interesants projekts. Tā tad arī turpinājām.

 

Nākamais projekts bija ar diviem teātra cilvēkiem. Strādājām pie tā pusgadu. Tā bija daudz dziļāka refleksija par kultūru un savu pieredzi - kā tu atbrauci, kas bija grūtākie momenti, kam gāji cauri. Un no tā visa materiāla ar viņu palīdzību radās izrāde, ko nodēvēja par ekskursiju iedzimtajiem. Tur bija vesela performance – ekskursija caur pilsētu, ar dažādām pieturas vietām, kur tika izspēlēti īpaši inscenēti fragmenti, un beigās izrāde uz skatuves teātrī.

 

Kas ir šie sāpīgākie momenti, un kā to parādījāt izrādē?

Jāsaka, ka tās atkal bija tikai sievietes. Nezinu, kas ir ar vīriešiem – varbūt viņi nav tik drosmīgi vai arī viņiem tas liekas muļķīgi. Vairākumam bija bijis sāpīgi, ka no sākuma netiek atzīta viņu dzimtenē iegūtā izglītība vai pieredze. Kā apkopējs tu tiec pieņemts, tas ir labi, bet slikti, ka neprasa, ko tu mācījies, kas tu biji pirms tam, vai vari kaut ko vairāk. Neieinteresētība par cilvēka dzīvi pirms Islandes sāp. Bija viena sieviete no Filipīnām, kas bija inženiere, bet tagad strādā zivju fabrikā pie slīdošās lentas - ir labi, bet viņa vienmēr ilgojusies pēc kaut kā vēl. Viena baltkrieviete stāstīja, ka viņai vissāpīgākais bija, ka, darbā stājoties, viņai jautāja par iepriekšēju kriminālu sodāmību. Neviens nebija izskaidrojis, ka tā ir vispārēja procedūra, un šī sieviete izjuta to kā zīmogu. Bija pārpratumi ar valodu. Filipīnietes apspēlēja to, ka visas tiek uztvertas kā tādas kataloga sievietes.

«Kad dabūju šo darbu, gribējās darīt kaut ko interesantu. Un arī, lai islandieši ieraudzītu, kāda veida dažādība šeit ir. Sapratu, ka radošs veikums, kā izteikt sevi, varētu būt piemērots. Ne visi cilvēki zina valodu, tādēļ, izsakot sevi savādāk, viņi varbūt atvērsies.»

Kādu ārzemnieku ir visvairāk, un kas ir visaktīvākie ārzemnieki?

Tā ir vienmēr viena grupa. Lielākoties sievietes no dažādām valstīm. Vīrieši neiet uz tādiem eksperimentiem.

 

Varbūt sievietes ir atvērtākas, un nebaidās starpkultūru situācijā zaudēt seju – savās un citu acīs?

Nu, jā, poļu vīrietis, piemēram, atbrauc šeit strādāt un neies pa pilsētu skraidīt ar kādām performancēm. Bet vajag arī ļoti atklāties, lai stāstītu par sevi.

 

Savā tiešajā darbā tu taču sastopies arī ar vīriešiem un viņu problēmām..

Tās ir ļoti praktiskas, cilvēki nāk un skaidro, kādēļ nesaņem, piemēram, kādus pabalstus.

 

Kādi tad ir tie pabalsti, kas pienākas, varbūt vari šeit īsi izskaidrot?

Ja tev ir bērni, tad pabalsts pienākas četrreiz gadā, apjoms atkarīgs no iepriekšējiem ienākumiem (to aprēķina pēc nodokļu deklarācijām). Jo vairāk pelni – jo mazāk saņem. Otrs pabalsts ir bezdarbnieka pabalsts, ko saņem, ja esi nostrādājis trīs mēnešus kādus 30% laika. Ja tu saņem to pilnu, tad tas ir apmēram tik liels kā minimālā alga, un to var saņemt pagaidām divarpus gadus, bet izskatās, ka to iesaka samazināt uz diviem gadiem, jo bezdarba valstī īsti nav. Kamēr tu esi bezdarbnieks, tu saņem arī atbalstu dažādām mācībām, islandiešu valodai, piemēram, iegūsti kādu prakses vietu…

 

Kā ir ar veselības apdrošināšanu?

Ja esi no Šengenas valsts, tas ir vienkārši. Atbrauc ar savu Eiropas apdrošināšanas karti, un no tā brīža, kad tu esi sevi legāli reģistrējis Islandes reģistrā, tev sešus mēnešus ir derīga šī karte, pēc tam tu veselības aprūpei automātiski esi līdzvērtīgs Islandes pilsoņiem. Latvijas bezpavalstniekus traktē līdzīgi pilsoņiem. No citām valstīm ir sarežģītāk. Uz pavalstniecību Islandē var pieteikties bēgļi pēc četriem gadiem, citiem šis laiks ir garāks, es, piemēram, pieteicos pēc septiņiem gadiem. Ja esi precējies ar islandieti – tad pēc trīs gadiem.

«Līdzīgi ir arī ar sievietēm, kas ieprecējušās, bet laulība tiek lauzta, jo tās cieš no varmācības. Tātad tomēr viņi domā par visiem šiem sarežģītajiem jautājumiem un mēģina palīdzēt.»

Par izglītību – kādas ir tiesības un kāda prakse?

Līdz diviem gadiem Islandē bērnu vari mājās audzināt pats, vai arī ir tā saucamās dienas mammas (vai tēti) – sertificēti darbinieki, kas pārsvarā savā mājā no astoņiem līdz četriem dienā (darba diena šeit beidzas četros) pieskata kopā līdz pieciem bērniem ar ēdināšanu. Ir speciāli rati, kur viņas sasēdina visus piecus un braukā apkārt… Tas maksā daudz, un nav arī īpaša pabalsta. Vientuļiem vecākiem ir grūtāk. Pēc diviem gadiem ir obligāti nodrošināts bērnu dārzs. Pēc bērnu dārza - obligātā pamatskola – no sešiem gadiem līdz desmitajai klasei, privāto skolu nav.

 

Vēlāk ir izvēle – ģimnāzija vai profesionālā vidusskola, bet pēc abām vari stāties universitātē. Agireiri ir gan ģimnāzija, gan profesionāli tehniskā skola, un, domājot par imigrantiem, profesionāli tehniskā skola ir daudz, daudz atvērtāka. Tur apiet nepilnības likumdošanā un iespēju robežās atzīst iepriekšējo izglītību. Piedāvā izglītības iespējas maksimāli pietuvināt skolēna intresēm un iepriekš iegūtām iemaņām un prasmēm. To es vienkārši apbrīnoju – tur ir tik daudz potenciāla, ļoti labs līmenis. Daudzi imigranti to beidz 30 gadu vecumā un vairāk. Ģimnāzija šajā ziņā ir daudz savādāka. Tur galvenais ir islandiešu valoda un kultūra. Iebraucējus uzņem nelabprāt. Un tas ir dīvaini, jo tur ir apmaiņas skolēni, bet tikko tu nāc kā iebraucējs no Agireiri, tā uzreiz attieksme ir diezgan noraidoša.

 

Pastāv iespēja arī studēt universitātē. Bet ir tikai dažas programmas, kur var studēt angliski. Tā ir problēma, it sevišķi tiem, kas nav no Eiropas. Piemēram, medmāsu izglītība netiek atzīta, un bieži vien viņām piedāvā – sāciet no sākuma un islandiski! Tur ir liels konkurss, bez tam jāmācās gads, tad kārto eksāmenu, un tikai tad vari turpināt. Tas arī ir grūti – nezinu nevienu ārzemnieku,  kas to būtu izdarījis. Tajā pašā laikā slimnīcām trūkst medmāsu, bet likumdošana nav sakārtota, un tas ir politisks jautājums.

 

Vai imigrantiem ir kāds lobijs, kas varētu ietekmēt politiku un likumdošanas risinājumus?

Te atkal ir problēma. Nevalstiskās organizācijas šeit īpaši nedarbojas. Ir valsts iniciatīvas, piemēram, enerģijas jomā, kas šeit ir aktuāli, bet nevalstiskās tādā grass-roots nozīmē nestrādā. Zinu tikai vienu, kas nodarbojas ar vardarbību ģimenē pret sievieti, bet arī tā bija drīzāk pilsoniskā iniciatīva - izremontēja vienu dzīvokli. Citādi vienīgais, kas viņām tika piedāvāts, sevišķi imigrantēm, bija – pametiet visu un bēdziet uz Reikjavīku. Bet tas bieži vien nav iespējams. Tad viens veids, kā mēs te rīkojāmies, bija pārdot kinoteātrī dažādus pašu ceptus gardumus, lai ziedotu naudu šim mērķim. Un stundas laikā mēs savācām ievērojamu summu ar tādu simbolisku žestu.

 

Tas tātad atkarīgs no tīri personiskās iniciatīvas.

Jā, valdības līmenī nav izdevies neko daudz ietekmēt. Vienīgais, kur varu vērsties pēc palīdzības, ja nepieciešams, ir Cilvēktiesību birojs Reikjavīkā. Tur vismaz varu saņemt jurista konsultāciju par brīvu par to, kur tālāk iet, kādas ir izredzes. Bieži ir gadījumi, kad, piemēram, sieviete no Taizemes atprecas uz šejieni, bet pēc diviem gadiem – jābēg. Ja legālas uzturēšanās iemesls ir laulība, nav skaidrs, kas notiek, ja tā pajūk. Tagad gan ir izmainījies likums, no šī gada tas tiks ņemts vērā.

 

Tātad var tomēr teikt, ka politiķi reaģē uz to, ka Islandē ir vairāk imigrantu kā agrāk, un tas ir process, kas uzņem apjomus?

Jā. Viņi reaģē. Pēdējais lielais likums, kas tika pieņemts bija tieši “Likums par iebraucējiem un ārzemniekiem”.

 

Kas tad šajā terminoloģijā ir ārzemnieks?

Tas ir diezgan murgaini. Jo ārzemnieks ir cilvēks ārpus Šengenas zonas. Latvietis būtu imigrants – iebraucējs, jo viņš diezgan brīvi var kustēties. Arī šeit vairākas pašvaldības kopā strādā pie kopīgas imigrantu integrācijas politikas, un tad es viņiem jautāju, kas ir iebraucējs, uz ko sekoja atbilde – tāds, kura mātes valoda nav islandiešu. Pateicu, ka, ja nolasītu to saviem bērniem, viņi iztaisītu lielas acis un teiktu – mēs esam islandieši, neesam nekādi iebraucēji. Viņi saka, jā, saprotam.

 

Vispār viens svarīgs jauninājums ir par mātes valodas apgūšanu. Islandieši valstiskā līmenī mēģina palīdzēt, lai piedāvātu skolās ar mātes valodas apgūšanu. Tas ir diezgan utopiski, piemēram, Agireiri vai nelielā zvejas pilsētiņā, bet ir mēģinājums. Mani tas īsti nepārliecina dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, mums jau bija  tāda poļu valodas skoliņa, bet ilgi nepastāvēja, jo poļu ir daudz un viņu ģimenes bieži liek bērniem mācīties pilnīgi dubultā, apgūstot arī Polijas skolu programmu ar domu, ka viņi noteikti atgriezīsies. Tāpēc viņiem nebūs intereses šeit mācīties poļu valodu skolā, jo viņi jau tāpat apgūst to programmu un vasarās brauc likt eksāmenus uz Poliju. Tomēr tas ir arī vienīgais piemērs, kad bērni apgūst programmu paralēli Islandes skolas programmai.

 

Trešais termina variants, kas tika piedāvāts likumdošanā, bija “cilvēks ar ārpusislandisku izcelsmi”, ceturtais, pavisam poētiskais, ko man vēl jāmācās izrunāt, latviski būtu “cilvēks, no cita akmeņa vai citas zemes akmeņa lauzts”. Pret to “ārzemnieku” ļoti daudzi iebilst, sakot – es taču te 10 gadus dzīvoju, kāds es ārzemnieks. Un Agireiri par iebraucēju / jaunpienācēju var dēvēt arī islandieti, kas uz dzīvi šeit ieradies no Reikjavīkas. Tad labāk “cilvēks ar citas zemes saknēm”… Tomēr šajā likumā mēģināts skaidrāk definēt pamatu, uz kāda pieprasīt uzturēšanās atļauju. Piemēram, par doktora studijām – ka var ņemt līdzi ģimeni, ja atbrauc studēt doktorantūrā; iepriekš tā nebija. Līdzīgi ir arī ar sievietēm, kas ieprecējušās, bet laulība tiek lauzta, jo tās cieš no varmācības. Tātad tomēr viņi domā par visiem šiem sarežģītajiem jautājumiem un mēģina palīdzēt.

Agireiri, 2017. gada jūnijs

Zane Brikovska dzīvo Islandes ziemeļrietumu pilsētā Agireiri jau vairāk nekā desmit gadu. Reiz devusies nezināmajā līdzi savam vīram – vācu universitātes pasniedzējam Markusam Meklam, kas dabūjis darbu šejienes universitātē -, tagad viņa ir trīs savā starpā islandiski runājošu zēnu māmiņa, viesmīlīgas mājas saimniece un strādā pilsētas pašvaldībā, kur nodarbojas tieši ar imigrantu jautājumu risināšanu – palīdz saprast praktiskos dzīves aspektus un tikt galā ar problēmām, kādu ne mazums gadās arī latviešiem.

Šis ir Rīgas Stradiņa universitātes un Īslandes Agireiri universitātes sadarbības projekts “Latvieši Islandē”, kuru atbalstīja NORDPLUS.

Saturā netiek atspoguļots iesaistīto organizāciju viedoklis.

Pārpublicējot saturu, atsaukties uz vietni un autoriem būtu ne tikai pieklājīgi, bet arī forši.